Vardarbības upuru balss

Eva Kuša

Cietušo personu balsis.

Ko saka cietušie Baznīcā, ko viņi sagaida no Baznīcas, ko sagaida no “Baznīcas ļaudīm”?

Sniegt viennozīmīgu atbildi ir grūti, jo katrs vardarbības upuris ir atšķirīgs, tam ir atšķirīgs dzīves stāsts gan pirms, gan pēc iegūtās traumas. Daži runā par to uzreiz, citi tikai pēc gada vai pat daudziem gadiem. Daži savā dzīvē bija satikuši kādu, kas viņiem palīdzēja viņu grūtajā ceļā, bet citi palika vieni savās ciešanās.

Cietušie cilvēki runā – daži skaļi pieprasa, lai viņiem būtu tiesības tikt uzklausītiem, bet citi nokaunējušies klusi runā psihoterapeita kabinetā vai tikai ar saviem vistuvākajiem cilvēkiem. Daži cietušie kliedz, citi runā klusējot, viņi uzrunā ar savu klusumu.

Tas, ko es rakstu, ir mēģinājums savākt to cilvēku balsis, kurus esmu pavadījusi un kuriem esmu lūgusi atbildēt uz jautājumu - ko viņi sagaida no Baznīcas.

Pirmkārt – atzīšanu, ka viņi eksistē

Cietušais cilvēks vienkārši vēlas apzināties, ka viņš “ir”, ka viņam ir tiesības eksistēt ar savām ciešanām, sāpēm, brūcēm.

Garīdznieks, kas ir Baznīcas pārstāvis, nereti sevi uzskata par “Dieva pārstāvi” saviem upuriem, uzturoties pret tiem kā tādiem, kurus var pakļaut un ļaunprātīgi izmantot, ievainojot viņu cieņu. Garīdznieks ne vienu reizi vien savas rīcības motīvus skaidroja, balstoties uz reliģiskiem apsvērumiem, vai arī apstiprinot, ka tāda ir Dieva griba. Veiktā vardarbība – fiziskā un psiholoģiskā – skāra cilvēka eksistences pamatus, mīdot viņa kā “Dieva bērna” cieņu, mazinot viņā Dieva-Mīlestības apziņu, sagraujot Baznīcas kā kopienas nozīmi, jo tieši tur notika vardarbība, ko neviens neapturēja un neviens nereaģēja uz to. Tāpēc upuri sagaida, ka Baznīca, kurā notika ļaunprātīga izmantošana, atzītu to nevis tikai kā grēku, kas jāpiedod, bet gan kā noziegumu, kura upuri kļuvušas neaizsargātās personas.

Cietušie cilvēki vēlas, ka tiktu uzklausītas – viņu sāpēs, dusmās, bezspēcībā. Tie dzīvo ar kauna sajūtu un nemitīgi sev jautā, vai patiešām viņi nav vainīgi. Nereti izskan agresīvs nosodījums. Šie cilvēki cer, ka viņi tiks pieņemti kā PERSONAS, kas runā par ievainojumu, ko saņēmuši ne tikai viņi, bet arī visa ekleziālā kopiena. Viņi nevēlas, lai pret viņiem izturas kā pret tādiem, kas traucē “svēto mieru”, kā pret nevēlamiem vai tādiem, kas nostājas pret Baznīcu. Cietušie cilvēki sagaida, ka viņi tiks pieņemti ne tikai “pareizi”, saskaņā ar visiem formālajiem noteikumiem, bet arī varēs sajusties Baznīcā kā kopienā, nevis ekleziālajā institūcijā. Cietušie cilvēki vēlas, lai viņiem būtu tiesības paust savas sāpes, ciešanas, kuras bieži slēpuši gadiem ilgi. Viņi negaida pamācības, bet gaida sirsnīgu uzņemšanu.

Cilvēki, pret kuriem izdarīts noziegums, vēlas taisnību. Viņi grib, lai skaidri tiktu pateikts, kas ir vainīgs un kas ir upuris. Viņi vēlas, lai to dzirdētu arī tie, kuri aizstāv apsūdzēto priesteri – viņu pāridarītāju, nereti apsūdzot tos, kurus viņš ir ievainojis, jo neviens tiem nav pateicis kāda ir patiesība, jo bieži tika izvēlēta klusēšana dažreiz bezspēcības, dažreiz nepareizi saprastas Baznīcas „aizstāvības” dēļ, it kā patiesība par noziegumu – saņemto ievainojumu – varētu sašūpot „maziņo ticību”. Cietušie cilvēki sagaida, ka tas, kurš viņiem ir pārinodarījis, saņems taisnīgu sodu, kas viņam būs iespēja ne tikai mainīt savu rīcību, bet arī atgriezties. Cietušie cilvēki vēlas būt kanoniskā procesa dalībnieki, kurā tiek tiesāts viņu ļaunprātīgās izmantošanas autors. Šodien apsūdzētajam priesterim ir lielākas tiesības nekā upurim, kurš kārtējo reizi tiek noniecināts, uzskatīts par mazsvarīgu.

Cietušais cilvēks vēlas, lai viņam būtu tiesības izvēlēties – palikt vai atstāt Baznīcu. Viņš vēlas pats noteikt savu ceļu. Viņam nav vajadzīgas pamācības par to, kādām būtu jābūt attiecībām ar Dievu. To izdarīja tas, kurš pret viņu veica noziegumu. Upuris vēlas, lai tiktu respektētas viņa izvēles.

Pieņemšana, sapratne, cieņa un atklāta atbilde par to, kas ir pāridarītājs un kas ir upuris, veicina atveseļošanos.

Otrkārt – „atveseļošanās” laika respektēšana

Cietušie cilvēki grib atveseļoties. Tam ir vajadzīgs laiks un vajadzīga palīdzība. Taču viņi nevēlas, ka kāds tiktu spiests tiem palīdzēt. Viņi grib izvēlēties paši. Ja vajadzīga nauda psihologa vai jurista pakalpojumam... tomēr jābūt tiesībām saņemt šādu palīdzību.

Tie, kuri paliek Baznīcā, jautā, vai ir sagatavoti priesteri, kas pavadīs viņus ceļā uz izdziedināšanu arī garīgajā sfērā, vai tie nebūs kārtējie garīdznieki, kas vērsīsies pret viņiem, varbūt neveicot seksuālus noziegumus, bet uzspiežot savu garīgumu, savu reliģiozitāti, sūtot tos pie eksorcista, vai piespiežot piedot. Šādi cilvēki negrib, lai kārtējais priesteris viņiem kaut ko uzspiestu, jo to jau ir pieredzējuši no sava pāridarītāja, kas ar vārdiem un rīcību ir parādījis Dieva, garīguma, reliģijas un Baznīcas izkropļoto tēlu. Viņi nevēlas, ka to aiz labestības un palīdzēšanas maskas darītu arī citi. Viņiem ir vajadzīgs laiks savu brūču dziedināšanai.

Cietušajām personām ir vajadzīgs otrs cilvēks, kas palīdzēs pieredzēt attiecības, kas neievaino. Priesteris, kurš noziedzies, ir ļauprātīgi izmantojis viņu uzticību, neaizsargātību un atvērtību pret otru. Tagad tās ar neuzticību skatās uz „citiem”. Baznīca ir kļuvusi par pāridarījuma vietu, tāpēc tās uzdod jautājumu, vai tajā ir arī vieta, kur var atveseļoties? Vai tajā ir vieta arī viņiem? Šie cilvēki ir ļoti jūtīgi pret meliem, neuzticēšanos, pret plāniem, ko ar viņiem darīt, kā izturēties, kur tos nolikt ekleziālajā institūcijā, lai tie nekļūtu par „ieļaunojumu” citiem. Viņi grib Baznīcu, kas ir Māte, nevis tikai skolotāja. Grib Baznīcu, kurā tiem ir tiesības būt un tikt dziedinātiem saskaņā ar savu ritmu.

Cietušie cilvēki sagaida, lai kopiena, kuras gans bija noziedzies pret viņiem, saņemtu palīdzību, jo arī tā ir kļuvusi par „upuri”, ko ievainojusi priestera rīcība.

Cietušie cilvēki Baznīcā savas atveseļošanās ceļā nevēlas kārtējo reizi stāstīt par ievainojumu, jo „dot liecību” nozīmē atgriezties „ellē”. Bija laiks, kad viņi gribēja to no sevis „izmest”, pastāstot par notikušo, bet ir pienācis brīdis, kurā viņi vairs nevēlas atgriezties pie tā, jo vēlas atveseļoties. Runa nav par aizmiršanu, jo aizmirst nav iespējams, bet par to, lai ietu uz priekšu, lai nepaliktu uz vietas.

Treškārt – viņu pieredzes izmantošana

Izdzīvojušie, bet varbūt vairāk – atdzimstošie ir tie, kuri ir veikuši garo atveseļošanās ceļu un tagad spēj uz savu rūgto pieredzi paskatīties no malas. Viņi spēj pateikt priekšā, kur ir kļūdas, vājās, tumšās puses, kas norāda, ka joprojām tiek ļaunprātīgi izmantotas nepilngadīgās un neaizsargātās personas; kur ir pieļauta nolaidība priesteru garīgajā formācijā, attiecību starp priesteriem veidošanā, ka viņi izvēlas jauniešus par saviem partneriem un partnerēm. Cietušie cilvēki spēj pateikt priekšā, kas kultūrā un Baznīcā veicina to, ka kārtējās personas tiek ļaunprātīgi izmantotas. Miesā un dvēselē ievainotie cilvēki var ieteikt kā palīdzēt cietušajiem un kādas Baznīca, tiem palīdzot, pieļauj kļūdas. Tie var ieteikt un mudināt kopīgi veidot Baznīcu, kas būtu vairāk „cilvēcīgāka”, nevis tikai institucionāla organizācija. Viņi var ieteikt, kā uzrunāt cietušos baznīcas sienās, ko teikt par Dievu, kurš to visu redzēja. Viņiem ir zināšanas, kas iegūtas caur sāpīgo pieredzi – ievainojuma pieredzi, bet arī ilgā izdziedināšanas procesa pieredzi. Viņi var ieteikt, kā izskatās atveseļošanās ceļš, kuru paši ir veikuši un ko nebija redzējuši tā sākumposmā.

Vai mēs, kā Baznīca, gribam viņus uzklausīt?

Es mēģināju pastāstīt to, ko dzirdēju no daudziem cilvēkiem, kas cietuši no Baznīcas pārstāvju puses. Pastāstīt par to, ko viņi sagaida katrā atveseļošanās ceļa posmā. Katrs no šiem cilvēkiem norāda uz vairākiem svarīgiem aspektiem. Gadiem ilgi esot blakus personām, kuras cietušas no priesteru un citu cilvēku puses, esmu pārliecināta, ka, lai patiešām viņu balss būtu „dzirdama” ir nepieciešams veikt dziļas pārmaiņas Baznīcā, kas bieži vien kļūst par labi darbojošos reliģisko institūciju. Tādā tiks pieņemtas apsūdzības par seksuāliem noziegumiem, būs ievērotas normas attiecībā pret nepilngadīgajiem, bet nebūs atbildes uz cietušo cilvēku izmisīgo saucienu, nebūs rūpju par to, lai nevienam vairs nebūtu jācieš – jebkādā veidā un ne tikai no priesteru puses. Arī no tā sauktās „spēka” kultūras, no pareizi pārvaldītas kultūras mums vajag izcelt Dievu, kas ir Mīlestība, maigums, un izcelt Baznīcu, kas pieņem visus savus bērnus. Tāpēc vērts ir aizdomāties, vai cietušo, astumto cilvēku balsis nav pratiskas balsis, kas aicina mūs uz atgriešanos.

Dr. Eva Kuša (Polija)

Studējusi psiholoģiju Ļublinas Katoļu universitātē. Specializējusies psihoterapijā. Viņa ir Polijas Psihiatru asociācijas locekle. Veikusi Katoļu psihiatru apvienības Katovices nodaļas vadītājas pienākumus. Piedalījusies Bīskapu sinodes XII un XIII plenārsesijās Romā. 2012. gadā uzstājusies Vatikāna rīkotajā simpozijā „Ceļā uz dziedināšanu un atjaunotni”, kas veltīts nepilngadīgo ļaunprātīgas izmantošanas jautājumiem.