Meklēt

Albino Lučani Vittorio-Veneto bīskapa kārtā Albino Lučani Vittorio-Veneto bīskapa kārtā 

Pāvesta Jāņa Pāvila I atziņas par priesterību

Tuvojas pāvesta Jāņa Pāvila I beatifikācijas svinības. Vatikāna Radio atbildīgais par redakciju darbu, Andrea Tornielli Internet mājaslapā iepazīstina ar homīliju, ko nākamais svētīgais teica 1968. gada 29. jūnijā, būdams vēl Vittorio-Veneto bīskaps.

Andrea Tornielli - Vatikāns

Tai dienā, svēto Pētera un Pāvila svētkos, Albino Lučani par priesteri iesvētīja Džuzepi Nadalu, šodien jau 79 gadus veco prāvestu, kurš kalpo Pjeve di Soligo pilsētiņas draudzē.

Bīskaps Lučani homīlijā izcēla mātes piemēru un paskaidroja, kāpēc ir nepieciešams priesteru celibāts. “Mana mamma man neteica kļūt par priesteri, bet viņa bija tik laba, tik ļoti mīlēja Kungu, ka es izvēlējos tiešo šo ceļu.” Balsi, kas ir izrunājusi šos vārdus, nevar sajaukt ne ar vienu citu. Tā ir tā pati balss, ko joprojām ar nostalģiju atceras daudzi ticīgie, kuri 34 pontifikāta dienās bija sākuši iepazīt un iemīlēt Jāni Pāvilu I, pāvestu, ko beatificēs viņa pēctecis Francisks. Tā ir Albino Lučani balss, kurš tajā 1968. gada 29. jūnijā ietilpīgajā Santa Maria del Pjaves draudzes baznīcā Vittorio-Veneto diecēzē bija ieradies piešķirt Priesterības Sakramentu priesterim Džuzepem Nadalam. Homīlija ilga 11 minūtes, tā tika teikta spontānā veidā, lai iezīmētu priestera identitāti. Šo homīliju, ir iespējams noklausīties integrālā veidā. Lai arī ir pagājuši vairāk nekā 50 gadi, šis vēsturiskais dokuments joprojām satur aktuālus vārdus, jo liecina par “ganiem ar avju smaku” un palīdz ienākt jaunā svētīgā sirds dziļumos.

Ir jāpateicas priesterim Džuzepem, šodien 79 gadus vecajam vīram, kurš strādā Pjeves di Soligo draudzē pēc tam, kad gandrīz 10 gadus nokalpoja par “Fidei donum” apvienības misionāru Burundi, Āfrikā. Vatikāna medijiem viņš ir sagādājis iespēju noklausīties audio, kas ordinācijas dienā tika ierakstīts viņa dzimtajā draudzē. Bīskaps Lučani sākumā pievēršas jaunā priestera ģimenei un pateicas par uzupurēšanos dēla labā. Nākamais pāvests atceras kādu franču rakstnieku, kurš teicis: “Ir mammas ar priestera sirdi un viņas to iedēsta savos dēlos”. Tad Albino Lučani atceras savu mammu Bortolu Tankonu, kura ar savu ticības liecību viņam netieši deva ierosmi izvēlēties priesterības ceļu. “Šķita, ka cita ceļa man nav. Kungam tiek kalpots ģimenes vidē”.

 “Es patiešām ceru, piebilda bīskaps Lučani, “ka Kungs palīdzēs jaunajam priesterim, tāpat arī tiem priesteriem, kurus iesvētīju no rīta, lai viņi kalpotu tautai, lai  būtu spējīgi kalpot. Jau būsiet dzirdējuši, ka reizēm tiek teikts “Dieva ministri”. “Ministri”, nozīmē kalpi, Dieva un tautas kalpi. Priesteris ir labs priesteris, ja viņš ir citu kalps. Ja priesteris kalpo sev, tad viņš nav savā vietā”. Bīskaps citē “svēta priestera” Frančesko Motolas – nākamā svētīgā vārdus, kurš rakstīja: “Priesterim ir jābūt par maizi, priesterim jāļauj sevi ēst cilvēkiem… Viņam ir jābūt atvērtam pret cilvēkiem katrā brīdī. Viņš ir atteicies no ģimenes tieši tāpēc, lai varētu kalpot citām ģimenēm”.

Homīlijā bīskaps Lučani pievērsās priesteru celibātam: “Kāds saka: priesteri neprecas, jo Baznīcai ir bail laulību nostādīt blakus šīm svētajām lietām. Taču tas nav tiesa, nav tiesa! Svētais Pēteris bija precējies. Mēs, savukārt, domājam, ka ģimene ir cēla lieta. Ja vīrietis ir ģimenes tēvs, uz viņu gulstas pienākumi audzināt bērnus, viņus izglītot. Viņš viss nododas tēva pienākumiem. Ģimene prasa tik daudz, tāpēc nav iespējams labi paveikt šos milzīgos pienākumus, kas ir jāpaveic ģimenē un reizē nest arī tik lielo pienākumu nastu, kāda gulstas uz priestera  pleciem. Ir jāizvēlas vai nu viens, vai otrs.”

 “Tātad,” turpināja Vittorio-Veneto bīskaps, “priesteris ir visu kalps. Tas ir viņa uzdevums, viņa sūtība kalpot. Un tauta to saprot, redzot priesteri, kurš viss nododas citiem. Tad tā saka: “Mums ir labs priesteris”, un ir patiešām apmierināta. Lučani homīlijā pievēršas personīgajam priestera piemēram, uzsverot, ka dzīvē ir jāiemieso tas, ko viņš sludina. Pirms sludināt citiem, pašam ir nemitīgi jācenšas darīt tas, ko grib prasīt no citiem.

Visbeidzot, Albino Lučani iesaka: “Pastorālajā dzīvē un Sakramentu piešķiršanā, jo īpaši Grēksūdzes sakramentā, ir jābūt maigiem un labi jāizturas pret cilvēkiem. Es vienmēr saku saviem priesteriem: Dārgie brāļi, pret cilvēkiem ir jāizturas labi! Ja patiešām esam kalpi, tad pret cilvēkiem ir jāizturas labi! Nepietiek, ka mēs ziedojam viņiem sevi, bet ir jābūt pret viņiem maigiem arī tad, ja kādreiz jūtam nepateicību. Mums nav jāstrādā, lai tiktu atzīti. Kungs gaida, lai, neraugoties uz visu, mēs turpinātu darīt cilvēkiem labu. Noslēgumā lūgsimies un novēlēsim, lai priesteri būtu patiešām svēti  un patiešām kalpotu tautai”.

Tekstu publicēšanai sagatavoja Inese Šteinerte

26 augusts 2022, 12:07