Lūgšana ir cīņa, kas panāk brīnumus
Jānis Evertovskis – Vatikāns
“Es esmu priecīgs, ka atkal varu ar jums tikties vaigu vaigā, jo (…) nav smuki runāt ‘nekā’ priekšā, kameras priekšā”, iesāka Francisks, paužot prieku, ka atkal var klātienē tikties ar cilvēkiem gan no dažādiem Itālijas apvidiem, gan arī no ASV, Kolumbijas un citām zemēm. “Man ir prieks redzēt katru no jums, jo mēs visi esam brāļi Kungā”, viņš sacīja. Šādas satikšanās ļauj labāk lūgties citam par citu. Svētais tēvs aicināja klātesošos visiem nest viņa vēsti. “Un pāvesta vēsts ir tā, ka es lūdzos par visiem un lūdzu būt vienotiem lūgšanā un lūgties par mani”.
Runājot par kristīgo lūgšanu, Francisks atzina, ka lūgšana, tāpat kā visa kristīgā dzīve, nav nekas viegls. Lūgšana noteikti nes dziļu mieru, taču tas nenotiek bez iekšējas cīņas. Dažreiz tā ir smaga un ilga cīņa. Tā kā nav viegli lūgties, mēs bēgam no lūgšanas. Katru reizi, kad gribam lūgties, uzreiz prātā nāk visādas nodarbes, kas tai brīdī šķiet esam svarīgākas un steidzamākas. “Tas notiek arī ar mani”, atzina pāvests. “Man tas notiek. Es dodos mazliet palūgties… un, ak nē, man jādara tas un tas… Mēs bēgam no lūgšanas.” Taču tad, kad esam atlikuši lūgšanu, tad gandrīz vienmēr pamanām, ka šīs lietas īstenībā nemaz nebija tik svarīgas un ka varbūt esam izniekojuši laiku. Tā ienaidnieks mūs maldina.
Visi Dieva cilvēki liecina, ka lūgšana sagādā ne tikai prieku, bet var radīt arī neērtības un apgrūtinājumu. Mums jāievēro lūgšanas laiki un jābūt tai uzticīgiem. Viens otrs svētais gadiem ilgi, lūdzoties, neizjuta nekādu “garšu”. Ticības dzīvē ir tumsas brīži, kad neko nejūtam. Tāpēc kāds svētais runā par “Tumšo nakti”. Es neko nejūtu, bet tomēr turpinu lūgties.
Katoliskās Baznīcas katehismā tiek uzskaitīta vesela virkne lūgšanas ienaidnieku – turpināja pāvests. Runa ir par ienaidniekiem, kas apgrūtina lūgšanu (2726-2728). Kāds šaubās, vai lūgšana patiešām var sasniegt Visvareno un jautā: Bet kāpēc Dievs klusē? Ja Dievs ir visvarens, tad Viņš varētu pateikt vienu vārdu un ar to viss beigtos. Citi domā, ka lūgšanai ir tikai psiholoģiska ietekme, ka tā varbūt ir noderīga, taču neesot nepieciešama, un ka mēs varētu būt praktizējoši, bet nebūt ticīgi utt.
Taču lūgšanas ienaidnieki atrodas mūsos. Katehismā tie tiek saukti šādi: “Drosmes zaudēšana, sastopot dvēseles ‘sausumu’, skumjas par to, ka mēs ne visu atdodam Kungam, jo mums pieder ‘daudz īpašuma’, nožēla, ka mūsu pašu griba nav tikusi uzklausīta, ievainotā lepnība, kas liek spītīgi turēties pie necienīga grēcinieka stājas, alerģija pret to, ka lūgšanā nav vispirms jāmeklē atalgojums” (2728). Runa, protams, ir par sintētisku sarakstu, ko varētu papildināt – piebilda Francisks.
Ko darīt kārdinājuma brīdī, kad šķiet, ka viss šķobās? Katehēzes turpinājumā pāvests iepazīstināja ar dažu garīgo skolotāju pieredzi. Piemēram, svētais Ignācijs no Lojolas iesaka sakārtot savu dzīvi. Viņš māca, ka kristīgais aicinājums ir cīņa, kurā mums ir jāizvēlas nostāties zem Jēzus Kristus karoga un nevis zem velna karoga. Mums jātiecas darīt labu arī tad, kad tas ir grūti. Pārbaudījumu brīžos mums jāatceras, ka mēs neesam vieni, ka kāds ir nomodā mums līdzās un mūs aizstāv – uzsvēra Francisks, norādot arī uz svētā Antonija abata piemēru. Šī kloserdzīves dibinātāja dzīvē lūgšana pārvērtās par smagu cīņu. Viņa biogrāfs, svētais Atanāzijs stāsta, ka 35 gadu vecumā Antonijs piedzīvoja lielu pārbaudījumu, taču izturēja. Kad viņā atgriezās miers, viņš jautāja Kungam gandrīz vai ar pārmetumu: Bet, Kungs, kur tad Tu biji? Kāpēc neatnāci un uzreiz neizbeidzi manas ciešanas? Un Jēzus viņam atbildēja: “Antonij, es biju tepat. Taču gribēju, lai tu cīnies”.
Lūgšana bieži vien ir cīņa – secināja pāvests. Turpinājumā viņš pastāstīja par kādu atgadījumu Argentīnā, kuram pats savā laikā bija aculiecinieks. Kādam vienkāršu strādnieku pārim deviņus gadus vecā meita atradās uz nāves gultas. Ārsts nedeva nekādas cerības. Vakarā ārsts pasauca māti un tēvu un sacīja: “Meitene nakti neizturēs. Viņai ir iekaisums, mēs neko nevaram izdarīt”. Šim tēvam, kurš varbūt katru svētdienu arī negāja uz Misi, bija liela ticība. Viņš izgāja raudādams, atstāja sievu ar meitiņu slimnīcā, iekāpa vilcienā un devās uz 70 km attālo Luhanas Dievmātes sanktuāriju. Kad viņš tur ieradās, bija vēl vakars un dievnams bija slēgts. Taču šis vīrs palika lūgšanā dievnama priekšā visu nakti, dedzīgi vēršoties pie Vissvētākās Jaunavas Marijas pēc palīdzības. Viņš cīnījās par savas meitas veselību. “Tas nav izdomājums”, piemetināja Francisks. “Es to redzēju! Es to piedzīvoju!”
Otrā rītā, kad tika atvērta baznīca, šis vīrs iegāja iekšā pasveicināt Dievmāti un atgriezās atpakaļ. Ieradies, viņš satika sievu smaidošu, kura viņam sacīja: "Es nezinu, kas notika. Ārsti saka, ka kaut kas izmainījās un tagad meitene ir vesela”. Šis vīrs, kurš lūgšanā cīnījās, saņēma no Dievmātes žēlastību – atzina pāvests. Dievmāte viņu uzklausīja. “To es pats redzēju. Lūgšana dara brīnumus”, viņš uzsvēra. Pat ja nesaņemsim to, ko būsim lūguši, ar laiku saņemsim citu žēlastību. Lūgšana ir cīņa, un Kungs vienmēr ir ar mums. Ja sausuma brīdī nespējam pamanīt Viņa klātbūtni, tad vēlāk to pamanīsim. “Es domāju, ka esmu viens, bet es nebiju viens. Jēzus bija ar mani.” Reiz visi to varēsim teikt – piebilda Francisks.
