Meklēt

2021.09.19 Angelus 2021.09.19 Angelus 

Cilvēka lielums ir atkarīgs no kalpošanas

Ejot uz Jeruzalemi, mācekļi strīdējās par to, kurš no viņiem ir vislielākais. Tad Jēzus vērsās pie viņiem ar spēcīgu frāzi “Ja kāds grib būt pirmais, lai ir pēdējais un visu kalps” (Mk 9,30-37). Balstoties uz šo Evaņģēlija fragmentu, pāvests attīstīja pārdomas, uzrunājot lūgšanas “Kunga eņģelis” dalībniekus svētdien, 19. septembrī.

Inese Šteinerte - Vatikāns

 Francisks teica, ka Jēzus norādījums attiecas arī uz mums šodien. “Ja vēlies būt pirmais, tad tev ir jāiet visiem beigās, jābūt pēdējam un jākalpo visiem,” piebilda pāvests. Viņš paskaidroja, ka pateicoties šai frāzei, Kungs apgriež visu otrādi, Viņš apgāž kritērijus par to, kam patiešām ir vērtība. Svētais tēvs uzsvēra:

“Cilvēka vērtība nav atkarīga no lomas, ko tas pilda, no panākumiem, no darba, ko veic, no naudas bankā. Lielums ir atkarīgs no tā, kam Dieva acīs ir citāds mērs. Šis mērs ir kalpošana. Kalpošana nevis tam, lai gūtu labumu sev, bet tam, lai dotu to citiem. Ja gribi būt pirmais, tad kalpo. Tas ir ceļš.”

Pāvests atzīmēja, ka šodien vārds “kalpošana” šķiet nedaudz noplicināts. Taču Evaņģēlijā tam ir precīza un konkrēta nozīme. Kalpot nav laipnības izteiksme. Kalpot, nozīmē darīt kā Jēzus, kurš, dažos vārdos aprakstīdams savu dzīvi, teica, ka ir nācis, “nevis lai Viņam kalpotu, bet lai pats kalpotu” (Mk 10,45). Tā teica Kungs. Tātad, ja vēlamies sekot Jēzum, tad mums ir jāiet ceļš, ko Viņš ir iezīmējis, proti, kalpošanas ceļš. Mūsu uzticība Kungam ir atkarīga no mūsu gatavības kalpot. Un tas, kā zinām, maksā, jo tam ir “saistība ar krustu”.

Jo vairāk esam gatavi kalpot citiem, jo kļūstam iekšēji  brīvāki, kļūstam līdzīgāki Jēzum. Jo vairāk kalpojam, jo vairāk izjūtam Dieva klātbūtni. Jo īpaši tad, kad kalpojam tiem, kuri mums neko nevar dot pretī – nabadzīgajiem, atbildot uz viņu grūtībām un vajadzībām ar maigu iejūtību. Tieši tur atklājam, ka paši esam Dieva mīlēti un apskauti.

Lai to ilustrētu, Jēzus, pēc tam, kad tika runājis par kalpošanas primātu, paveic kādu žestu. Esam redzējuši, ka Jēzus žesti ir spēcīgāki par vārdiem, kurus Viņš izmanto. Un kāds ir šis žests? Viņš ņem bērnu un noliek to mācekļu vidū, centrā, vissvarīgākajā vietā. Pāvests paskaidroja, ka bērns Evaņģēlijā nesimbolizē tik daudz nevainību, cik mazumu. Jo mazie kā bērni ir atkarīgi no citiem, no lielajiem, tiem ir nepieciešams saņemt. Jēzus apskauj to bērnu un saka, ka tas, kurš pieņem mazo, pieņem Viņu pašu. “Lūk, kam ir jākalpo – tiem, kuriem ir nepieciešams saņemt un kuri neko nevar dot pretī,” norādīja Francisks. Pieņemot to, kas ir malā, kas ir novārtā, pieņemam Jēzu, jo Viņš ir tur. Un mazajā, nabadzīgajā, kuram kalpojam, arī mēs saņemam maigu Dieva apskāvienu.

Pāvests aicināja uzdot sev jautājumus – vai es, kas sekoju Jēzum, interesējos par to, kurš ir pamests? Vai arī, tāpat kā mācekļi tai dienā, eju meklēt sev personīgus labumus? Vai dzīvi uztveru kā sāncensību, lai iegūtu sev vietu, atgrūžot citus, vai arī domāju, ka būt pirmajam, nozīmē kalpot? Un konkrēti: vai veltu laiku kādam “mazajam”, cilvēkam, kuram nav līdzekļu, lai man par to samaksātu? Vai rūpējos par kādu, kurš neko man nevar dot pretī, vai arī tikai par saviem radiem un draugiem?

Uzrunas noslēgumā pāvests aicināja lūgties, lai Jaunava Marija, pazemīgā Kunga kalpone, palīdz mums saprast, ka kalpošana mūs nemazina, bet gan liek augt. Un, ka lielāks prieks ir dodot, nekā saņemot.

 

Pēc lūgšanas “Kunga eņģelis” pāvests izteica garīgo tuvību plūdos cietušajiem Hidalgo pavalstī Meksikā. Francisks apliecināja, ka lūdzas arī par tiem, kas netaisnīgi apcietināti ārzemēs. Viņš novēl, lai saskaņā ar taisnīgumu, šie cilvēki varētu visdrīzāk atgriezties dzimtenē.

Pāvests sveica klātesošos lūgšanas dalībniekus – Romas iedzīvotājus un svētceļniekus, to skaitā poļus, slovākus, hondurasiešus un citus. Īpašā veidā Francisks vērsās pie Dieva kalpa, kapucīnu tēva Džanfranko Marija Ķiti apvienības locekļiem, kuri atzīmē 100 gadus, kopš tēva Ķiti dzimšanas.

Pāvests sūtīja sveicienus visiem, kuri ir sapulcējušies La Saletes svētnīcā Francijā, lai atzīmētu 175 gadus, kopš Dievmātes parādīšanās šai vietā. Viņa parādījās diviem bērniem un Dievmātes acīs bija asaras. Francisks teica, ka Marijas asaras liek domāt par Jēzus asarām Jeruzalemē un Viņa ciešanām Ģetzemanes dārzā. “Tās ir Kristus sāpju atspulgs par mūsu grēkiem, kā arī vienmēr aktuāls aicinājums paļauties uz Dieva žēlsirdību,” sacīja pāvests.

20 septembris 2021, 14:56