Vissvētās Trīsvienības svētki – atgādinājums, ka nevaram iztikt bez citiem
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Francisks aicināja ticīgos uzdot sev jautājumu, vai viņi dzīvo saskaņā ar savu ticību Dievam. Darbi ir daudz svarīgāki par vārdiem. Komentējot šai dienai veltīto Evaņģēlija fragmentu (sal. Jņ 16, 12-15), viņš paskaidroja, ka Svētais Gars runā, bet ne jau par sevi. “Bet, kad atnāks Viņš – Patiesības Gars -, (…) Viņš nerunās pats no sevis, bet runās to, ko dzirdēs”, saka Jēzus. Svētais Gars pasludina Jēzu un atklāj Tēvu. Un tālāk Jēzus apgalvo: “Viss, kas Tēvam pieder, ir mans”.
Šajā sakarā pāvests mūs aicināja paskatīties uz sevi un padomāt, ko mēs runājam un kā attiecamies pret to, kas mums pieder. Mēs nereti runājam tikai par sevi, saviem darbiem un gribam, lai citi par mums teiktu to labāko. Kas attiecas uz to, kas mums pieder, cik gan bieži mēs esam greizsirdīgi un cik grūti mums ir dalīties ar citiem – pat ar tiem, kuriem trūkst dzīvei visnepieciešamākā.
“Tāpēc Vissvētās Trīsvienības svētku svinēšana ir ne tik daudz teoloģisks vingrinājums, cik mūsu dzīves veida revolūcija”, turpināja Francisks. “Dievs, kurā katra Persona dzīvo nevis sev, bet citas labā nemitīgās attiecībās, mūs pamudina dzīvot ar citiem un citu labā. Atvērtiem. Šodien mēs varam sev pajautāt, vai mūsu dzīve atspoguļo Dievu, kuram ticam. Vai es, kurš apliecinu savu ticību uz Dievu Tēvu un Dēlu un Svēto Garu, patiešām ticu, ka, lai dzīvotu, man ir vajadzīgi citi, man ir jāveltī sevi citiem, jākalpo citiem? Vai es Viņu apliecinu ne tikai ar vārdiem, bet arī ar savu dzīvi?”
Pāvests uzsvēra, ka trīsvienīgo Dievu ir jāapliecina vispirms ar darbiem un tikai tad ar vārdiem. Dievs, kurš ir dzīvības autors, tiek nodots tālāk ne tik daudz caur grāmatām, cik vairāk ar dzīves liecību. Viņš, kurš, kā raksta evaņģēlists Jānis, “ir mīlestība” (1 Jņ 4, 16), atklājas mīlestībā. Svētais tēvs aicināja mūs padomāt par labiem, nesavtīgiem, lēnprātīgiem cilvēkiem, ko esam satikuši, un paturēt prātā, kā viņi domāja un rīkojās. Tādā veidā mums būs neliels Dieva-Mīlestības atspulgs. “Un ko nozīmē mīlēt?” viņš jautāja. “Tas nozīmē ne tikai vēlēt kādam labu un darīt labu, bet vispirms – būt atvērtam pret citiem, pieņemt un ierādīt vietu citiem. To būtībā arī nozīmē mīlēt”.
Lai to labāk saprastu, pāvests aicināja padomāt par dievišķo Personu vārdiem, kurus izrunājam katru reizi, kad apzīmējam sevi ar krusta zīmi. Katrā vārdā ir klātesošs otrs. Tēvs nebūtu Tēvs bez Dēla utt. Trīsvienība mums māca, ka mēs nekad nevaram iztikt bez otra – viņš uzsvēra. Mēs neesam atsevišķas salas. Mēs esam pasaulē, lai dzīvotu pēc Dieva attēla, tas ir, būtu atvērti pret citiem, lai apzinātos vajadzību pēc citiem un vajadzību palīdzēt citiem.
Noslēgumā Francisks mudināja mūs uzdot sev pēdējo jautājumu: Vai savā ikdienas dzīvē arī es esmu Trīsvienības atspulgs? Vai krusta zīme, ar kuru diendienā sevi apzīmēju, ir nekas vairāk kā tikai žests, vai arī tā iezīmē manu runas veidu, satikšanās, atbildes, spriešanu, piedošanu? Lai Dieva Māte – Tēva meita, Dēla māte un Svētā Gara līgava – mums palīdz pieņemt savā dzīvē Dieva-Mīlestības noslēpumu un būt tā lieciniekiem – lūdzās pāvests.
Uzrunājot atsevišķas svētceļnieku grupas, Francisks pastāstīja, ka sestdien Polijā par svētīgām tika pasludinātas desmit klostermāsas, kuras Otrā Pasaules kara laikā Sarkanās armijas karavīri nogalināja naidā pret ticību. Neskatoties uz to, ka māsas apzinājās viņām draudošās briesmās, viņas tomēr palika līdzās slimajiem un veciem ļaudīm, kurus aprūpēja. Lai viņas ar savu uzticības Kristum priekšzīmi palīdz visiem mums – īpaši tiem kristiešiem, kuri dažādās pasaules malās tiek vajāti, būt drosmīgiem Evaņģēlija lieciniekiem.
Tā kā svētdien tika atzīmēta Pasaules diena pret bērnu darbu, pāvests visus mudināja iestāties par to, lai izskaustu šo sērgu un lai nevienam bērnam netiktu atņemtas viņa pamattiesības tāpēc, ka ir spiests strādāt. Bērnu izmantošana darbā ir dramatiska realitāte, kas ir izaicinājums mums visiem – viņš sacīja.
