Mūsu laiks prasa atvērties pretim jaunām robežām, atklāt jaunas misijas formas
Inese Šteinerte - Vatikāns
“Šis ir liels koks, kurš dod patvērumu un atpūtu daudziem cilvēkiem, jo īpaši visnelaimīgākajiem,” turpināja pāvests. Viņš augsti novērtēja Kristus tuvākmīlestības liecību, ko ir sniedzis priesteris Orione un ko, saskaņā ar savu harizmu, turpina viņa izveidoto kongregāciju saime. Šais dienās tās locekļi piedalījās ģenerālkapitulā, kuram bija dots nosaukums “Pārmetīsim krusta zīmi un tautas labā uzticīgi metīsimies jauno laiku ugunī!”
“Ir vajadzīga drosme” – par šo oriāņu apņemšanos, teica pāvests. Viņš lūdza, lai uguns nepaliek degam tikai viņu kopienās, pat darbos, bet lai reliģiskie patiešām spētu “mesties jauno laiku ugunī tautas labā”. Jēzus par sevi ir teicis: “Es esmu nācis mest uguni uz zemi un kā es vēlētos, lai tā jau degtu!” (Lk 12,49). Pāvests atgādināja, ka Kristus uguns ir laba uguns. Tā nav, lai iznīcinātu, kā to bija vēlējušies Jēkabs un Jānis, kuri jautāja Jēzum: “Kungs, ja tu vēlies, mēs teiksim, lai uguns nāk no debesīm un iznīcina viņus” (Lk 9,54). “Nē, tā nav tā uguns!” uzsvēra pāvests. Viņš apliecināja, ka Jēzus uguns ir mīlestības uguns, uguns, kura aizdedz cilvēku sirdi, uguns, kas dod gaismu, sasilda un dzīvina.
Francisks norādīja, ka uguni ir iespējams uzturēt ar lūgšanas, Dieva Vārda meditācijas un Sakramentu palīdzību. Oriāņu saimes dibinātājs, priesteris Luidži Orione bija darbības un kontemplācijas cilvēks. Tāpēc viņš aicināja: “Nometīsimies ceļos tabernakula priekšā”, “nometīsimies ceļos krucifiksa priekšā”, jo “mīlēt Dievu un mīlēt brāļus, nozīmē divas liesmas no vienas svētās uguns” (Lettere II, 397).
“Dārgie brāļi un māsas no priestera Oriones ģimenes,” uzrunas turpinājumā teica pāvests, “šodien būt par mācekļiem misionāriem, kurus ir sūtījusi Baznīca, nenozīmē vispirms kaut ko darīt, veikt kādu aktivitāti. Tā ir apustuliskā identitāte, kas nemitīgi tiek uzturēta ar brālīgu dzīvi reliģiskajā kopienā, vai ģimenē.” “Kur divi, vai trīs ir pulcējušies manā vārdā, tur es esmu viņu vidū” (Mt 18,20), saka Kristus. Pāvests uzsvēra, ka ir svarīgi rūpēties par kopienas dzīves kvalitāti, par attiecībām, kopīgo lūgšanu. Tas jau ir apustulāts, jo tiek sniegta liecība. Ja mūsu vidū valda aukstums, vai vēl ļaunāk, tiesāšana un tenkas, kāds gan tur var būt apustulāts – jautāja Francisks. Viņš lūdza iztikt bez tenkām, sakot, ka tenkas ir kā ķirmis, kurš saēd kopienas dzīvi. Pāvests atzina, ka uzvarēt tenkas nav viegli, tāpēc kā labu līdzekli pret tām kārtējo reizi ieteica iekost mēlē.
Uzrunas noslēgumā Svētais tēvs pievērsās aicinājumam “mesties jauno laiku ugunī”. Viņš teica, ka tas prasa raudzīties uz pasauli ar apustuļu acīm, tas ir, ar izšķirtspēju, kā arī ar iejūtību, bez bailēm, bez aizspriedumiem, ar drosmi – raudzīties uz pasauli kā raugās Dievs, izjūtot cilvēces sāpes, priekus, cerības gluži tā, it kā tie būtu mūsējie. “Uz šīs pasaules nelaimēm mums ir jāraugās kā uz mūsu apustulāta aicinājumu, nevis kā uz šķērsli,” teica pāvests. Viņš piemetināja, ka mūsu laiks prasa atvērties pretim jaunām robežām, atklāt jaunas misijas formas.
Tikšanās noslēgumā Francisks aicināja raudzīties uz Jaunavu Mariju, uz viņas apņēmību un gādību pret citiem. Marija dodas ceļā un steidzas pie māsīcas Elizabetes. “Man patīk lūgties, piesaucot viņu kā “Mūsu steidzīgo Kundzi”, atzinās pāvests, “jo viņa nezaudē laiku, bet iet un dara”.
