Pāvests: mūsu dzīve ir Dieva rokās
Silvija Krivteža - Vatikāns
Šodienas Evaņģēlijs vēstī par Jēzu, kurš aicina savus mācekļus būt modriem un nebaidīties. Viņš izsaka divus svarīgus pamudinājumus: pirmais ir "nebīsties, mazais ganāmpulks" (Lk 12,32), bet otrais – "esiet gatavi!" (35). Tie ir divi atslēgas vārdi, kas palīdz pārvarēt bailes, kas mūs bieži paralizē. Tie palīdz pārvarēt kārdinājumu pakļauties slinkumam, miegainībai. Uzrunā pirms lūgšanas "Kunga eņģelis" pāvests pakavējās pie šiem diviem aicinājumiem.
"Nebaidieties". Vispirms Jēzus iedrošina savus mācekļus. Viņš nupat ir beidzis runāt par Tēva mīlošo un apredzīgo gādību, kurš rūpējas par lauka lilijām un debesu putniem, un tādēļ vēl jo vairāk par saviem bērniem. Tāpēc nav vajadzības uztraukties un raizēties: mūsu dzīve ir Dieva rokās. Jēzus aicinājums nebaidīties mūs uzmundrina. Cik bieži mēs jūtamies sapīti neuzticības un skumju valgos: mēs baidāmies, ka mums neizdosies, ka netiksim atzīti un mīlēti, ka nespēsim īstenot savus plānus, ka nekad nebūsim laimīgi… Un mēs cenšamies meklēt risinājumu, atrast vietu, kur krāt mantas un bagātības, lai sajustos drošībā, un galu galā mēs dzīvojam nemitīgā satraukumā. Jēzus mūs mierina, sakot: Nebaidieties! Uzticieties Tēvam, kurš dod jums visu, kas jums nepieciešams. Viņš jau ir devis savu Dēlu, savu Valstību, un Viņš vienmēr jūs pavada, rūpējoties par jums katru dienu. Nebaidieties! Lūk, tā ir pārliecība, pie kuras vajag turēties!
Taču apziņa, ka Kungs ir nomodā pār mums un mūs sargā savā mīlestībā, nedod mums tiesības pakļauties gara slinkumam. Gluži pretēji, mums ir jābūt nomodā, jābūt modriem. Jo mīlēt nozīmē būt uzmanīgam pret citiem, apzināties viņu vajadzības, būt gatavam uzklausīt un uzņemt, būt gatavam atvērt savas sirds un mājas durvis.
"Esiet gatavi!" Tas ir otrais aicinājums, par kuru lasām šodienas Evaņģēlijā. Turpinot uzrunu, pāvests skaidroja, ka arī Šekspīrs savā darbā norāda, ka dažādās dzīves situācijās, nelabvēlīgās vai laimīgās, "būt gatavam ir viss" (Hamlets V,2). Tā ir kristīgā gudrība. Jēzus šo aicinājumu atkārto vairākas reizes, un šodien tas tiek atkārtots trīs īsās līdzībās, kuru centrā ir saimnieks. Pirmajā stāstā viņš negaidīti atgriežas no kāzām, otrajā nevēlas, lai viņu pārsteigtu zagļi, un trešajā – viņš atgriežas no gara ceļojuma. Visos šajos stāstos ir viens un tas pats vēstījums, proti, mums ir jāpaliek nomodā, tas ir, nebūt miegainiem un izklaidīgiem, neļauties iekšējam slinkumam, jo Kungs var atnākt dzīves brīžos, kad to vismazāk gaidām.
Francisks uzsvēra, ka mūsu dzīves beigās Kungs prasīs atskatīties par Viņa dāvātajiem labumiem. Tāpēc būt nomodā nozīmē būt atbildīgiem, censties sargāt un pārvaldīt šos labumus. Mēs esam saņēmuši tik daudz – dzīvību, ticību, ģimeni, attiecības, darbu, arī vietu, kur dzīvojam, savu pilsētu, radību. Centīsimies atbildēt uz jautājumu: vai mēs rūpējamies par šo mantojumu, ko mums Kungs mums ir atstājis? Vai mēs lolojam un vairojam tā skaistumu, vai arī izmantojam to tikai sev un savām ērtībām?
"Brāļi un māsas, staigāsim bez bailēm, būdami pārliecināti, ka Kungs mūs vienmēr vada. Un paliksim nomodā, lai nepalaistu brīdi, kad Kungs iet garām. Lai mums palīdz Jaunava Marija, kas sagaidīja Kunga apmeklējumu un ar gatavību un dāsnumu teica: «Lūk, es esmu!»" – uzrunas noslēgumā teica pāvests.
