Trīs kritēriji, lai atšķirtu īstu mierinājumu no šķietamā
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Francisks norādīja, ka mierinājums, ko piedzīvojam, var būt autentisks, īsts un patiess, un var būt arī neīsts jeb tikai šķietams. Dažus kritērijus varam atrast svētā Ignācija no Lojolas darbā Garīgie vingrinājumi. “Ja viss mūsu domās ir labs – motīvs, līdzeklis un mērķis”, raksta svētais Ignācijs, “un ja viss ir vērsts uz labo, tad tā ir labā eņģeļa zīme. Taču var gadīties, ka mūsu domās iespraucas kaut kas slikts vai tās kļūst izklaidīgas, … vai mums rodas tādas domas, kas vājina dvēseli, dara to nemierīgu, izraisa satraukumu un atņem mieru…, tad tā ir skaidra zīme, ka šādas domas nāk no ļaunā gara” (33. n.). Tās ir vērtīgas norādes, kuras ir vērts īsi pakomentēt – turpināja pāvests.
Ko nozīmē Ignācija teiktais par motīvu, kas ir vērsts uz labo? Piemēram, es domāju lūgties un ievēroju, ka šo domu pavada mīlestība uz Kungu un tuvāko, kā rezultātā tieku pamudināts spert kādu nesavtīgu soli, veikt tuvākmīlestības darbu. Tas ir labs motīvs – skaidroja Francisks. Taču var gadīties, ka šī doma rodas, lai izvairītos no kāda darba vai man uzticētā pienākuma: katru reizi, kad man jāmazgā trauki vai jātīra māja, man rodas lielas vēlēšanās doties lūgties. Un tas notiek klosteros – piebilda Svētais tēvs.
Pēc tam runa ir par līdzekli, runa ir par to, kas seko šai domai. Sv. Ignācijas apgalvoja, ka motīvam, līdzeklim un mērķim jābūt labam. Pieturoties pie iepriekš minētā piemēra, pāvests turpināja: “Ja es sāku lūgties un, kā [Evaņģēlija] līdzībā minētais farizejs, tīksminos par sevi un nonicinu citus, varbūt ar rūgtumu un skābumu, tad tās ir zīmes, ka šo domu izmanto ļaunais gars kā atslēgu, lai iekļūtu manā sirdī un piepildītu mani ar savām sajūtām”. Ja es dodos lūgties, taču to daru kā farizejs, sakot: “Es tev pateicos, Kungs, ka neesmu tāds, kā citi, kuri tevi nemeklē un nelūdzas”, tad šāda lūgšana beidzas slikti.
Visbeidzot, ir mērķis. Jautājums ir par to, kurp mani šī doma ved? Piemēram, var gadīties, ka es ar visiem spēkiem ķeros klāt kādam skaistam un vērtīgam darbam, bet tā rezultātā pārtraucu lūgties, kļūstu aizvien agresīvāks un sliktāks, uzskatu, ka viss ir atkarīgs no manis, līdz beidzot pazaudēju uzticēšanos Dievam. Šeit acīmredzami darbojas ienaidnieks jeb ļaunais gars. Svētais tēvs piebilda, ka, runājot par ienaidnieku, mēs runājam par ļauno garu, un atgādināja, ka ļaunais gars eksistē.
Pāvests norādīja, ka ļaunā gara stils ir tāds, ka viņš ierodas, maskējoties. Viņš sāk ar to, kas mums vislabāk iet pie sirds, tad maz pamazām piesaista sev. Ļaunais ierodas slepus, cilvēkam to pat nepamanot.
Tāpēc ir svarīgi pacietīgi izpētīt savu domu izcelsmi un to, vai tās ir patiesas. Mums ir jāmācās no pieredzes, lai atkal nepieļautu vecās kļūdas – sacīja Francisks. Jo labāk sevi iepazīstam, jo skaidrāk pamanām, pa kurieni ienāk ļaunais gars, kādas ir viņa “paroles”, kuras ir tās mūsu sirds ieejas durvis, kuras ir tās mūsu vājākās vietas. Ja pievērsīsim tam uzmanību, tad uz priekšu būsim vērīgāki.
Mēs varētu atrast daudz piemēru, izejot no savas ikdienas dzīves pieredzes. Tāpēc ir svarīga ikdienas sirdsapziņas izmeklēšana. Pirms noslēgt dienu, mazliet ir jāapstājas un jāpadomā: “Kas notika? Nevis žurnālos, nevis pasaulē, bet kas šodien notika manā sirdī? Vai mana sirds bija vērīga? Vai tā pilnveidojās?” Tās ir vērtīgas pūles, lai pārskatītu piedzīvoto no kāda īpaša skatu punkta. Apzināties notiekošo ir ļoti svarīgi – uzsvēra pāvests. Tā ir zīme, ka Dieva žēlastība mūsos darbojas un palīdz mums kļūt aizvien brīvākiem un apzinīgākiem. Mēs neesam vieni. Ar mums ir Svētais Gars.
Garīgais mierinājums ir sava veida apstiprinājums, ka mēs darām to, ko Dievs no mums grib, ka staigājam Viņa ceļus, tas ir, dzīvības, prieka, miera ceļus. Izšķirtspēja nav vienkārši par to, kas labs, vai par maksimāli iespējamo labo, bet par to, kas man ir labs šeit un tagad – uzsvēra Francisks. Šai ziņā es esmu aicināts attīstīties, ierobežojot citus piedāvājumus, kas var būt pievilcīgi, bet nereāli, lai patiesā labuma meklējumu ceļā netiktu maldināts vai pievilts.
Katehēzes noslēgumā pāvests atkārtoja, ka ir jātiecas saprast, kas notiek mūsu sirdī. Tāpēc ir vajadzīga ikdienas sirdsapziņas izmeklēšana: “Šodien es par to un to sadusmojos, neizdarīju to…”. Un kāpēc? Turklāt mums ir ne tikai jājautā “kāpēc”, bet arī jāmeklē, kādi ir šo kļūdu cēloņi. “Iemācīties salasīt savas sirds grāmatā, kas dienas laikā notika. Dariet to, tikai divas minūtes, un tas jums nāks par labu. Es to jums galvoju”, sacīja Francisks.
