Pāvests Francisks raksta ukraiņu tautai: "Jūsu sāpes ir manas sāpes"
Jānis Evertovskis – Vatikāns
“Nav tādas dienas, kurā es nebūtu jums līdzās un nenestu jūs savā sirdī un savās lūgšanās. Jūsu sāpes ir manas sāpes”, raksta pāvests savā vēstulē ukraiņu tautai, ko viņš parakstījis 2022. gada 24. novembrī. Šajā dienā apritēja 9 mēneši kopš Krievijas karaspēka iebrukuma Ukrainā.
“Dārgie ukraiņu brāļi un māsas!” iesāk Francisks. “Jūsu zemē deviņus mēnešus ir atraisīts absurdais kara neprāts. Jūsu debesīs bez apstājas skan sprādzienu draudīgais troksnis un satraukuma pilnās sirēnu skaņas. Jūsu pilsētas sit bumbas un raķešu lieti izraisa nāvi, iznīcību un sāpes, badu, slāpes un aukstumu. Jūsu ielās daudziem ir nācies bēgt, pametot savas mājas un tuviniekus. Līdzās jūsu lielajām upēm katru dienu plūst asiņu un asaru upes”, raksta pāvests.
“Jēzus krustā es redzu jūs, kas ciešat šīs agresijas izraisītās sāpes”, apliecina Svētais tēvs. “Jā, krusts, uz kura tika mocīts Kungs, atdzīvojas spīdzināšanās, kā pēdas tiek atrastas uz līķiem, dažādās pilsētās atklātajās masu kapsētās, tajos un citos asiņainajos tēlos, kas iespiedušies mūsu dvēselēs un liek mums kliegt: Kāpēc? Kā cilvēki var šādi izturēties pret citiem cilvēkiem?”
Francisks atzīst, ka viņam prātā atkal un atkal nāk daudzi dzirdētie traģiskie stāsti. Vispirms jau tie, kuros runa ir par bērniem. “Cik daudzi bērni ir nogalināti, ievainoti vai palikuši bāreņi, atrauti no savām mātēm!” viņš raksta. “Es kopā ar jums raudu par ikvienu maziņo, kurš šī kara dēļ pazaudēja dzīvību – kā Kira Odesā, kā Liza Vinnicā un kā simtiem citu bērnu: katrā no viņiem ir sakauta visa cilvēce. Tagad viņi ir Dieva klēpī, redz jūsu ciešanas un lūdzas, lai tās izbeigtos”. Pāvests apliecina, ka ļoti bažījas arī par visiem deportētajiem – maziem un lieliem, un piebilst: “Ir neaprakstāmas ukraiņu māšu ciešanas”.
Vēstules turpinājumā Svētais tēvs apliecina, ka domā par jauniešiem, kuriem nācās atteikties no saviem nākotnes sapņiem un ņemt rokās ieročus, lai drosmīgi aizstāvētu savu dzimteni, par sievām, kuras pazaudēja savus vīrus un, lūpas sakodušas, klusi, cēli un izlēmīgi turpina panest visus upurus savu bērnu labā, par pieaugušajiem, kuri par katru cenu cenšas aizstāvēt savus mīļos tuviniekus, par veciem ļaudīm, kuri, tā vietā, lai pavadītu mierīgu savas dzīves novakari, tika iesviesti tumšajā kara naktī, par sievietēm, kuras piedzīvoja vardarbību un dzīvo ar ļoti smagu sirdi, un par visiem ievainotajiem garā un miesā. “Es domāju par jums”, raksta Francisks, “un ar mīlestību esmu jums līdzās un apbrīnoju jūs par to, kā jūs panesat tik smagus pārbaudījumus”.
Pāvests apliecina, ka domā arī par brīvprātīgajiem, par Baznīcas ganiem, kuri, neraugoties uz dzīvības briesmām, paliek kopā ar savu tautu, par bēgļiem un palikušajiem bez pajumtes, kā arī par valdību, uz kuras pleciem gulstas pienākums vadīt valsti šajos traģiskajos laikos un pieņemt tālredzīgus lēmumus miera un attīstības labā.
Francisks atgādina, ka šis karš, ko viņš sauc par “ļaunuma un sāpju jūru”, notiek deviņdesmit gadus pēc briesmīgā genocīda, ko sauc par “Holodomor”. Viņš atzīst, ka ukraiņu tauta nekad nav nolaidusi rokas. Pasaule redz, ka tā ir stipra un drosmīga tauta. Tā ir tauta, kas cieš un lūdzas, raud un cīnās, pretojas un cer. Tā ir cēla mocekļu tauta. “Es turpinu būt jums līdzās”, apliecina pāvests, “ar sirdi un lūgšanām, ar cilvēcīgām rūpēm, lai jūs justos atbalstīti, lai jūs nepierastu pie kara, lai jūs nepaliktu vieni šodien un īpaši rīt, kad varbūt radīsies kārdinājums aizmirst jūsu ciešanas”.
Šajos mēnešos, kad aukstā laika dēļ Ukrainas tauta piedzīvo vēl smagākas ciešanas, pāvests apliecina vēlmi, lai Baznīcas sirsnība, lūgšanas spēks un daudzu brāļu un māsu mīlestība visos platuma grādos kļūst par glāstu šīs zemes iedzīvotājiem. “Pēc dažām nedēļām pienāks Ziemassvētki un ciešanu griezīgais kliedziens kļūs vēl izteiktāks”, raksta Francisks. “Taču es gribu atgriezties kopā ar jums Betlēmē, pie pārbaudījumiem, kurus tajā naktī nācās pārvarēt Svētajai Ģimenei, naktī, kas šķita tikai auksta un tumša. Tomēr atspīdēja gaisma: nevis no cilvēkiem, bet no Dieva; nevis no zemes, bet no debesīm”.
Vēstules noslēgumā Svētais tēvs lūdzas, lai pār ukraiņiem būtu nomodā Dievmāte. Viņš atgādina, ka kopā ar visas pasaules bīskapiem Marijas Bezvainīgajai Sirdij veltīja Baznīcu un cilvēci, īpaši Ukrainu un Krieviju. “Viņas mātišķajai Sirdij stādu priekšā jūsu ciešanas un jūsu asaras”, saka pāvests, aicinot visus caur Viņas aizbildniecību nenogurstoši lūgt no Dieva miera dāvanu un dzīvot ar pārliecību, ka “Dievam nekas nav neiespējams” (Lk 1, 37). “Lai Viņš piepilda jūsu siržu taisnīgās gaidas, dziedina jūsu ievainojumus un dod jums savu mierinājumu. Es esmu ar jums, lūdzos par jums un lūdzu jūs lūgties par mani. Lai Kungs jūs svētī un Dievmāte sargā”, ukraiņu tautai adresētās vēstules noslēgumā raksta Francisks.
