Kas ir garīgais mierinājums?

Jānis Evertovskis – Vatikāns

Uzrunājot vispārējās audiences dalībniekus un ticīgos visā pasaulē, Francisks uzreiz paskaidroja, ka tā ir dziļa iekšēja prieka pieredze, kas ļauj visās lietās saskatīt Dieva klātbūtni. Tas stiprina ticību un cerību, kā arī spēju darīt labu. Cilvēks, kurš piedzīvo mierinājumu, nenolaiž rokas grūtību priekšā, jo bauda tādu mieru, kas ir spēcīgāks par pārbaudījumu. Tātad, runa ir par lielu garīgās dzīves un dzīves kā tādas dāvanu.

Mierinājums ir dziļi iekšēja kustība, kas aizskar mūs pašos sirds dziļumos – sacīja Svētais tēvs. Tas, kurš to piedzīvo, jūtas Dieva klātbūtnes apņemts, taču vienmēr tiek respektēta viņa brīvība. Šāds cilvēks nekad neizjūt nekādu spiedienu uz savu gribu. Mierinājums nav arī nekāda pārejoša eiforija. Tieši otrādi, arī sāpes – piemēram, par saviem grēkiem – var kļūt par mierinājuma iemeslu.

Turpinājumā pāvests aicināja padomāt par svētā Augustīna pieredzi, kad tas runā ar savu māti Moniku par mūžīgās dzīves skaistumu, vai par svētā Franciska lielo līksmi, ko viņš piedzīvoja arī ļoti smagu pārbaudījumu brīžos. Pietiek padomāt par daudziem svētajiem, kuri prata paveikt lielas lietas, nevis tāpēc, ka viņi bija uz to spējīgi, bet tāpēc, ka bija Dieva mīlestības mierinājuma pilnā maiguma pārņemti. Svētais Ignācijs no Lojolas, lasot svēto dzīves aprakstus, pamanīja sevī mieru. Edīte Šteina pēc atgriešanās piedzīvoja mieru. Būt mierinātam nozīmē būt mierā ar Dievu, just, ka viss ir mierīgi sakārtos, viss mūsos ir harmonijā – piebilda pāvests.

Svētais tēvs norādīja, ka mierinājums vispirms attiecas uz cerību. Tas ir vērsts uz nākotni. Piedzīvojot iekšēju mierinājumu, cilvēks dodas ceļā, uzņemas dažādas iniciatīvas, ko līdz tam visu laiku atlika uz vēlāku brīdi vai ko iepriekš nevarēja iedomāties. Viņš nesēž uz vietas, rokas salicis klēpī, viņš rīkojas. Kad mūsu sirds piepildās ar mierinājumu, mēs vēlamies darīt visu to labāko, turpretī, kad piedzīvojam vilšanos, tiecamies noslēgties sevī un neko nedarīt. Mierinājums ir kā dzenulis uz priekšu, kas liek kalpot citiem cilvēkiem, sabiedrībai.

Garīgais mierinājums nav “pilotējams”, to nevar saprogrammēt pēc savas patikas – skaidroja pāvests. Tā ir Svētā Gara dāvana, kas ļauj nodibināt dziļu tuvību ar Dievu – tādu, kas, kā šķiet, novērš visus attālumus. Garīgā mierinājuma pieredzi spilgti apraksta svētā Terēze no Bērna Jēzus. Viņa stāsta, ka, 14 gadu vecumā apmeklējot Svētā Jeruzalemes Krusta baziliku Romā, mēģināja pieskarties naglai, kas tur tiek godināta – vienai no naglām, ar kuru Jēzus tika pienaglots pie krusta. Viņa to uztvēra kā no mīlestības un paļāvības izrietošu pamudinājumu. Terēze atzīst, ka bija patiešām pārdroša. Taču Kungs redzēja, kas notika viņas sirds dziļumos, redzēja, ka viņas nodoms bija tīrs. Viņa rīkojās ar Kungu kā bērns, kurš domā, ka viņam viss ir atļauts, un uzskata, ka Tēva dārgumi ir arī viņa dārgumi. Viņi rīkojās spontāni – kā to dara bērni. Pateicoties mierinājumam, arī mēs kļūstam spontāni.

Runājot par Mazās Terēzes pieredzi, Francisks paskaidroja, ka viņa izjuta Dieva maigumu, kas mums piešķir drosmi vēlēties piedalīties Viņa dzīvē, darīt to, kas Viņam ir tīkams, jo tad mēs jūtamies ļoti tuvi Viņam, jūtam, ka Viņa mājas ir arī mūsu mājas, jūtamies pieņemti, mīlēti un atjaunoti. Pateicoties šādam mierinājumam, mēs nepadodamies grūtību priekšā. Īstenībā, ar tādu pašu drosmi svētā Terēze lūgs pāvestam atļauju iestāties Karmelā. Neskatoties uz to, ka viņa bija ļoti jauna, viņa tika izklausīta.

Pāvests norādīja, ka pastāv arī viltus mierinājumi. Garīgajā dzīvē notiek kaut kas līdzīgs tam, kas notiek ikdienā, proti, ir oriģināli un ir arī kopijas jeb atdarinājumi. Ja patiesais mierinājums ir kaut kas maigs, delikāts un ļoti dziļš, tad tā “imitācijas” ir kaut kas trokšņains un ārišķīgs. Tie ir kā degošas pelavas. Tiem nav satura. To rezultātā mēs noslēdzamies sevī un nerūpējamies par citiem. Viltus mierinājums beigu beigās mūs atstāj ar iekšēju tukšumu un attālina no mūsu eksistences kodola.

Tāpēc ir jāveic izšķiršana – uzsvēra pāvests – arī tad, kad jūtamies mierināti. Jo viltus mierinājums var kļūt par draudu, ja to meklējam kā pašmērķi, dzenamies pēc tā apsēsti un aizmirstam Kungu. Kā teiktu svētais Bernārs, mēs meklējam Dieva mierinājumus, bet nemeklējam mierinājumu Dievu. Tā ir bērna dinamika, par kuru runājām iepriekšējā reizē. Bērns meklē vecākus tikai tādēļ, lai no viņiem kaut ko dabūtu, nevis viņu pašu dēļ.

Pāvests piebilda, ka arī mums pastāv risks izdzīvot savas attiecības ar Dievu bērnišķīgā veidā, meklējot savas intereses, mēģinot padarīt Dievu par savu interešu objektu un līdz ar to pazaudējot visskaistāko dāvanu – Viņu pašu. Tāpēc ir svarīgi atšķirt īstu mierinājumu, kura avots ir Dievs, no pārejoša entuziasma.