Meklēt

Svētība Ekumeniskās lūgšanas dalībniekiem Svētība Ekumeniskās lūgšanas dalībniekiem  (ANSA)

Francisks: "Lūgties, lai strādātu un lai būtu spēks iet!"

“Lūgties, strādāt un iet” – šie trīs darbības vārdi dominēja pāvesta uzrunā, kas pavadīja ekumenisko lūgšanu Džubas Džona Garanga mauzolejā 4. februārī.

Inese Šteinerte - Vatikāns

 “Lūgšana ir pirmā un vissvarīgākā lieta, ko mēs, kā kristieši, esam aicināti darīt, lai varētu labi strādāt un mums būtu spēks iet,” uzrunas ievadā teica Dienvidsudānas zemes viesis. Viņš uzsvēra, ka nav iespējams veicināt mieru pirms neesam piesaukuši Jēzu – “Miera princi”.

Saistībā ar lūgšanu, Francisks pieminēja izšķirošo epizodi Mozus un viņa tautas dzīvē, kas norisinājās sākot ceļu pretim brīvībai. Nonākuši pie Sarkanās jūras, viņi sastapās ar nepārejamu ūdeņu barjeru, bet no aizmugures tiem tuvojās ienaidnieka karaspēks ar zirgiem un kaujas ratiem. Mozus tai brīdī aicināja: “Nebīstieties! Esiet stipri un jūs redzēsiet Kunga pestīšanu! (Izc 14,13). No kurienes Mozum radās šāda pārliecība? Pāvests apliecināja, ka tā nāca no Kunga uzklausīšanas, kurš viņam bija apsolījis parādīt savu godību. Uzticība Kungam, bija noslēpums, kas palīdzēja Mozum izvest savu tautu no apspiestības brīvībā.

Pāvests norādīja, ka lūgšana dod spēku iet uz priekšu, pārvarēt bailes, arī tumsā pamanīt pestīšanu, ko Dievs ir sagatavojis. Vēl jo vairāk, lūgšana pievelk Dieva pestīšanu savai tautai. Lai Miera Kungs nāktu palīgā tur, kur cilvēki to nespēj uzcelt, ir vajadzīga lūgšana – uzcītīga, nemitīga aizbildināšanas lūgšana.

“Brāļi, māsas,” aicināja pāvests, “atbalstīsim cits citu lūgšanā: mūsu dažādajās konfesijās jutīsimies vienoti savā starpā kā viena ģimene, un izjutīsim pamudinājumu lūgties par visiem.” Francisks aicināja lūgties, lai Dienvidsudāna, tāpat kā Dieva tauta Svētajos Rakstos, “sasniedz apsolīto zemi”: lai tā vienlīdzīgi sadala auglīgo zemi, kas tai pieder un lai var baudīt apsolīto, bet, diemžēl, vēl nesasniegto mieru.

“Tieši miera labā esam aicināti strādāt,” teica pāvests, pārejot pie otrā darbības vārda, ko bija izvēlējies uzsvērt savā uzrunā. Svētais tēvs norādīja, ka Dieva miers nenozīmē tikai pamieru starp konfliktiem, bet tas nozīmē brālīgu kopību, kas rodas no pievienošanās, nevis no absorbēšanas; no piedošanas, nevis no lepnas augstsirdības izrādīšanas; no izlīgšanas, nevis savas gribas uztiepšanas. Svētā Gara miers harmonizē atšķirības, savukārt, Dieva un cilvēka ienaidnieka gars uzsver atšķirības, lai šķeltu. Pāvests atkārtoja bieži dzirdēto teicienu, ka “kristietim ir jāizvēlas, kurā pusē nostāties”. Viņš sacīja:

“Tas, kurš seko Kristum, vienmēr izvēlas mieru. Tas, kurš izraisa karu un vardarbību, nodod Kungu un atsakās no Viņa Evaņģēlija. Stils, ko mums māca Jēzus, ir skaidrs: mīlēt visus, jo mūs visus kā bērnus mīl mūs kopējais Tēvs, kas ir debesīs. Kristieša mīlestība nav tikai priekš tuvākajiem, bet priekš katra, jo Jēzū katrs ir mūsu tuvākais, mūsu brālis un māsa, pat ienaidnieks (sal. Mt 5,38-48). Vēl jo vairāk tie, kuri pieder mūsu pašu tautai, arī ja viņiem ir cita etniskā izcelsme.”

Pāvests aicināja dienvidsudāniešus strādāt šīs brālīgās vienotības starp kristiešiem labā un palīdzēt nest miera vēsti sabiedrībai, izplatīt Jēzus stilu, kam ir sveša vardarbība, jo tam, kurš sevi sauc par ticīgu, nav vietas kultūrai, kas balstās uz atriebības garu.

Trešais darbības vārds, ko pāvests aplūkoja savā uzrunā, ir “iet”. Viņš atzīmēja, ka gadu desmitiem ilgi kristīgās kopienas šeit ir centušās veicināt izlīgšanas ceļus. “Ir skaisti, ka tik daudzo konfliktu vidū, kristīgā piederība tautu nav vis sašķēlusi, bet ir bijusi un joprojām ir vienotības faktors. Dienvidsudānas ekumenisko mantojumu pāvests nosauca par lielu dārgmantu, par slavas dziesmu Jēzus vārdam, par mīlestības žestu pret Viņa Līgavu Baznīcu, par universālu piemēru kristiešu vienotības gājumā.

Lai turpinātu iet vienotības ceļu, pāvests aicināja glabāt atmiņu par saviem priekšgājējiem, just viņu atbalstu, lai sasniegtu pilnīgu un redzamu vienotību. Svētais tēvs aicināja arī parūpēties, lai ejot vienotības ceļu, mīlestība būtu konkrēta, lai kopā tiktu palīdzēts tiem, kas ir atstumti un ievainoti.

Pāvests augsti novērtēja Dienvidsudānas kristiešu ieguldījumu daudzās jomās, jo īpaši veselības aizsardzībā, izglītībā, karitatīvajās aktivitātēs. Svētais tēvs apsolīja savu garīgo tuvību šejienes ļaudīm arī tad, kad beigsies šis ceļojums, un kristiešus aicināja katru dienu lūgties citam par citu un kopā ar citiem, kopā strādāt, liecinot par Jēzus mieru un iet to pašu ceļu, sperot konkrētus tuvākmīlestības un vienotības soļus.

04 februāris 2023, 20:09