Pāvests Francisks: Anna un Simeons – cerības svētceļnieki

Dārgie brāļi un māsas, labdien!

Šodien apcerēsim «Jēzus Kristus, mūsu cerības» (1Tm 1,1) skaistumu Viņa prezentācijas svētnīcā noslēpumā.

Stāstos par Jēzus bērnību evaņģēlists Lūkass mums norāda uz Marijas un Jāzepa paklausību Likumam un visiem tā priekšrakstiem. Patiesībā Izraēlī nepastāvēja pienākums nest bērnu uz svētnīcu, taču tie, kas dzīvoja saskaņā ar Kunga Vārdu, kas gribēja tam paklausīt, uzskatīja to par vērtīgu praksi. Tā rīkojās arī Anna, pravieša Samuela māte, kura bija neauglīga. Dievs uzklausīja viņas lūgšanu, un viņa, kad piedzima dēls, aiznesa viņu uz svētnīcu un ziedoja Kungam uz mūžīgiem laikiem (sal. 1Sam 1, 24-28).

Tādēļ Lūkass stāsta par pirmo Jēzus pielūgsmes aktu, kas notiek svētajā pilsētā Jeruzalemē, kas būs visas Viņa ceļojošās kalpošanas galamērķis no brīža, kad pieņems stingru lēmumu doties uz turieni (sal. Lk 9, 51), ejot pretī savas misijas piepildījumam.

Marija un Jāzeps ne tikai ieved Jēzu ģimenes, tautas un derības ar Dievu vēsturē, bet arī sargā un rūpējas par Viņa izaugsmi, dzīvojot ticības un pielūgsmes atmosfēru. Un viņi paši pamazām sāk izprast savu aicinājumu, kas viņus pārsniedz.

Svētnīcā, kas ir «lūgšanu nams» (Lk 19, 46), Svētais Gars uzrunā kāda veca vīra sirdi: Simeonu, Dieva svētās tautas locekli, kurš ir iemācījies gaidīt un cerēt, kurš ilgojas pēc apsolījumu piepildījuma, kurus Dievs caur praviešiem bija devis Izraēlim. Simeons svētnīcā pamana svaidītā Kunga klātbūtni, viņš redz gaismu, kas spīd «tumsībā iegrimušo tautu vidū» (sal. Is 9, 1), un viņš dodas pretī bērnam, kurš, kā pravieto Isajs, «mums ir dzimis», viņš ir dēls, kas «mums ir dots», viņš ir «miera Karalis» (Is 9, 5). Simeons apskauj šo bērnu, kurš, mazs un bezpalīdzīgs, dus viņa rokās; bet patiesībā viņš ir tas, kurš, turot Viņu rokās, rod mierinājumu un savas eksistences pilnību. Viņš to pauž aizkustinājuma pilnajā pateicības dziesmā, kas Baznīcā ir kļuvusi par lūgšanu dienas noslēgumā:

«Tagad atlaid, Kungs savu kalpu mierā, kā Tu esi sacījis, jo manas acis ir skatījušas Tavu pestīšanu, ko Tu sagatavoji visu tautu priekšā: gaismu pagānu apgaismošanai un slavu savai Izraēļa tautai» (Lk 2,29-32).

Simeons izdzied prieku, ko izjūt tikai tas, kas ir redzējis, kas ir atpazinis un vēlas sludināt citiem tikšanos ar Izraēļa un visu tautu Glābēju. Viņš ir liecinieks ticībai, ko saņem kā dāvanu un nodod citiem; viņš ir liecinieks cerībai, kas nepieviļ; viņš ir liecinieks Dieva mīlestībai, kas piepilda cilvēka sirdi ar prieku un mieru. Šī garīgā mierinājuma piepildīts, gados vecais Simeons uzlūko nāvi nevis kā dzīves beigas, bet kā piepildījumu, kā pilnību, viņš to gaida kā «māsu», kas neiznīcina, bet gan ieved patiesajā dzīvē, kuru viņš jau ir sajutis un kurai viņš tic.

Tajā dienā Simeons nav vienīgais, kas ieraudzīja pestīšanu Bērna Jēzus miesā. Tas pats notiek ar Annu, vairāk nekā astoņdesmit gadus vecu sievieti, atraitni, kura lūgšanās kalpoja svētnīcā dienu un nakti. Patiesībā, ieraugot bērnu, Anna slavē Israēļa Dievu, kas šajā bērnā ir atpestījis savu tautu, un viņa stāsta par to citiem, dāsni izplatot pravietisko vārdu. Tādējādi divu vecu cilvēku pestīšanas dziesma kļūst par Jubilejas pasludinājumu visai tautai un pasaulei. Jeruzalemes svētnīcā cilvēku sirdīs atkal iedegas cerība, jo tajās ir ienācis Kristus, mūsu cerība.

Dārgie brāļi un māsas, arī mēs sekosim Simeonam un Annai, šiem «cerības svētceļniekiem», kuriem ir mirdzošas acis, kuri spēj saskatīt tālāk par šķietamību, kuri zina, kā sajust Dieva klātbūtni mazumā, kuri zina, kā ar prieku sagaidīt Dieva apmeklējumu un atdzīvināt cerību savu brāļu un māsu sirdīs.

(Katehēzes tekstu tulkoja Silvija Krivteža)