Ieklausīties ticīgajos: Vatikāns izdod Bīskapu sinodes sagatavošanas dokumentu
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Sagatavošanas dokuments kalpos kā “līdzeklis”, lai uzklausītu Dieva tautu vietējās Baznīcās, savukārt Vademecum ir domāta kā rokasgrāmata jeb “praktisks palīgs” Dieva tautas sagatavošanai. Tanī ietvertas lūgšanas, piemēri no iepriekšējām sinodēm, sinodālā ceļa terminu skaidrojums. Tā ir nevis “noteikumu grāmata”, bet “ceļvedis” katrai vietējai Baznīcai.
Abu dokumentu pamatā ir jautājums: “Kā šodien dažādos līmeņos (gan vietējā, gan universālajā līmenī) īstenojas šis ‘kopīgais gājums’, kā rezultātā Baznīca var sludināt Evaņģēliju saskaņā ar tai uzticēto misiju, un kādus soļus Svētais Gars aicina mūs spert, lai mēs augtu kā sinodāla Baznīca?
Lai atbildētu uz šo jautājumu, Bīskapu sinodes sekretariāts norāda uz nepieciešamību izdzīvot ekleziālo procesu ar aktīvu līdzdalību un iekļaujošā veidā, dodot katram – sevišķi tiem, kuri atrodas malā – iespēju izteikties un būt uzklausītiem. Tā norāda uz nepieciešamību arī atzīt un novērtēt harizmu dažādību un izvērtēt, kā Baznīcā tiek izdzīvota atbildība un vara. Bez tam, dokumentos ir izteikts aicinājums uzskatīt kristīgo kopienu par “ticamu subjektu” un “uzticamu partneri”, kā arī atjaunot attiecības ar citu konfesiju pārstāvjiem, pilsoniskās sabiedrības organizācijām un tautas kustībām.
Tātad, tie ir konkrēti soļi, kas tiek sperti noteiktā vēsturiskā situācijā, ko iezīmējusi Covid traģēdija un ticības trūkums Baznīcā, samaitātība, ļaunprātīga izmantošana. Tieši šajā ciešanu izvagotajā laukā iezīmējas jauni ceļi, lai atjaunotu kristīgās un Baznīcas dzīves ceļu.
Dokumentā plaša tēma tiek veltīta lajiem. Tajā tiek uzsvērts, ka visi kristieši ir aktīvi evaņģelizētāji, un garīgajiem ganiem atgādināts, lai viņi nebaidās ieklausīties savā ganāmpulkā. Sinodālā Baznīcā tik tiešām katrs var kaut ko no otra mācīties.
Lai palīdzētu labāk konsultēties ar Dieva tautu, teksta autori kā izejas punktu piedāvā jautājumu: “Kā ‘kopīgais gājums’ šodien īstenojas jūsu vietējā Baznīcā?” Dokumentā izskan aicinājums pievērst diecēzēs uzmanību attiecībām starp ticīgajiem, garīdzniekiem, draudzēm, bīskapu utt. Runa ir par attiecībām arī ar citām reliģijām, politisko, kultūras, ekonomisko un darba pasauli.
Visbeidzot sagatavošanās dokumentā tiek sniegti desmit “tematiskie kodoli” jeb pamatjomas, ko vajadzētu izpētīt dziļāk. Būtu jāpārdomā, piemēram, par to, kas ir tā dēvētās “mūsu Baznīcas” locekļi; jāieklausās jauniešos, sievietēs, konsekrētajos ļaudīs, atstumtajos; jāpārdomā, vai kopienā nevalda divkosība, vai tiek veicināta vaļsirdīga savstarpējā saziņa; jāpārdomā, kā lūgšana un liturģija virza šo “kopīgo gājumu”; kā notiek dialogs starp diecēzēm, ar reliģiskajām kopienām un kustībām, ar dažādām institūcijām, ar tiem, kuri netic. Bez tam, jāpārdomā, kā vietējā Baznīcā tiek īstenota vara, kā tiek pieņemti lēmumi, kas tiek darīts, lai veicinātu caurspīdīgumu, kā tiek formēti tie, uz kuru pleciem gulstas kāda atbildība.
Bīskapu sinodes sekretariāts katrai diecēzei prasa, lai pārdomas tiktu izklāstītas ne vairāk kā 10 lappušu garā tekstā. Mērķis ir nevis "ražot dokumentus”, bet ļaut uzplaukt “sapņiem, vīzijām, cerībām”.
