Konsekrētās personas – cerības un miera sēklas sabiedrībā
Silvija Krivteža - Vatikāns
Vatikāna institūcijas izdotā vēstule publicēta 30. Pasaules konsekrētās dzīves dienas ietvaros. Svinību centrālais notikums būs Svētā Mise, ko 2. februārī Svētā Pētera bazilikā celebrēs pāvests Leons XIV.
"Sēkla, kas iesēta vēstures tīrumā"
Ar šo vēstuli Dikastērijs vēlas sasniegt konsekrētās personas "visās pasaules malās", lai tām izteiktu pateicību par uzticību Evaņģēlijam un par savas dzīves dāvanu, kas, neskatoties uz pārbaudījumiem, "kļūst par sēklu, kas iesēta vēstures tīrumā". Viņu dzīve, bieži vien apslēpta, tiek izdzīvota kā "cerības zīme" Baznīcai un pasaulei.
Palikt spriedzes pilnajā pasaulē
Vatikāna institūcijas vēstulē ir izcelta konsekrētās dzīves pravietiskā dimensija kā "klātbūtne, kas paliek". Šī "palikšana" iegūst dažādas sejas, jo atšķirīgas ir situācijas mūsdienu sabiedrībā. Tas ir aicinājums palikt pasaulē, kur ikdienas dzīvi skar trauslums un nedrošība; kur reliģiskās minoritātes saskaras ar spiedienu un ierobežojumiem; kur labklājība pastāv līdzās vientulībai, polarizācijai un vienaldzībai, kur parādās jaunas nabadzības formas; kur migrācija, nevienlīdzība un plaši izplatīta vardarbība apdraud pilsonisko līdzāspastāvēšanu. Daudzviet pasaulē politiskā un sociālā situācija pārbauda mūsu uzticēšanos un vājina cerību, un tieši tāpēc Dievam veltīto cilvēku uzticīgā, pazemīgā, radošā un apdomīgā klātbūtne kļūst par zīmi, ka Dievs nepamet savu tautu.
Aktīva cerība, nevis pasivitāte
Dikastērija vēstulē tiek skaidrots, ka evaņģēliskā "palikšana" nekad nav pasivitāte vai atkāpšanās: tā ir aktīva cerība, kas rada miera attieksmi un žestus, kas ienes gaismu tur, kur konfliktu brūces, šķiet, izdzēš brālību un vājina attiecības, kas stiprina vēlmi pēc dialoga starp kultūrām un reliģijām, kas palīdz pieņemt lēmumus, lai aizsargātu mazos pat tad, ja būšana viņu pusē prasa cenu. Tā ir arī pacietība un neatlaidība, meklējot samierināšanās ceļus, kas jāmeklē pārdomās un lūgšanā, drosmīgi nosodot situācijas un struktūras, kas noliedz personas cieņu un taisnīgumu. Tāpēc šī palikšana ir ne tikai personīga vai kopienas izvēle, bet kļūst par pravietisku aicinājumu visai Baznīcai un pasaulei.
Viena misija, dažādas formas
Vēstulē tiek atgādināts, ka visas konsekrētās dzīves formas īsteno vienu un to pašu klātbūtnes pravietojumu. Apustuliskā dzīve padara redzamu aktīvu tuvību, kas dziedina ievainoto cieņu; kontemplatīvā dzīve lūgšanā un uzticībā stiprina cerību; sekulārie institūti liecina par Evaņģēliju kā diskrētu ieraugu sociālajā un profesionālajā realitātē; Ordo virginum izpaužas bezatlīdzības un uzticības spēks, kas atveras nākotnei; emerītu dzīve atgādina par Dieva pārākumu, kas atbruņo sirdis. Formu daudzveidībā izceļas tikai viens aicinājums - palikt mīlestībā, nepadoties, padarīt savu dzīvi par Vārdu šim laikam un šai vēsturei.
Aicināti būt par "miera veidotājiem"
Tieši pravietojumā par palikšanu dīgst miera sēkla. Pāvests Leons XIV savās runās to uzstājīgi atgādina, norādot uz mieru nevis kā abstraktu utopiju, bet gan kā ikdienas ceļu, kas prasa klausīšanos, dialogu, pacietību, prāta un sirds atvēršanu. Miers rodas nevis no pretestības, bet no satikšanās, no kopīgas atbildības, no spējas uzklausīt, no sinodālā ceļa, no mīlestības pret saviem brāļiem un māsām. Šī iemesla dēļ konsekrētā dzīve, ja tā paliek tuvu cilvēces brūcēm, nepakļaujoties konfrontācijas loģikai, neatsakoties runāt par Dieva patiesību par cilvēku un vēsturi, kļūst par miera avotu. "Dārgie draugi, mēs pateicamies jums par jūsu neatlaidību, kad augļi šķiet tālu, par mieru, ko jūs sējat pat tad, kad tas netiek atzīts," – lasām vēstulē.
Vēstules autori aicina turpināt lolot atmiņas par Konsekrētās dzīves jubileju, kas mudināja būt par cerības svētceļniekiem miera ceļā: tas nav sauklis vai formula, bet evaņģēliskais stils, lai turpinātu katru dienu būt tuvu tur, kur cieņa ir ievainota un ticība pārbaudīta. Noslēgumā vēstules autori atgriežas pie sēklas tēla, kas mirst, lai nestu bagātīgus augļus. Dikastērijs uztic visas konsekrētās personas Dievam, lai Viņš tās padara "stipras cerībā un lēnprātīgas sirdī, spējīgas palikt, mierināt, sākt no jauna, lai tādējādi Baznīcā un pasaulē būt par klātbūtnes pravietojumu un miera sēklu.
Vēstuli parakstīja Konsekrētās dzīves institūtu un apustuliskās dzīves biedrību dikastērija prefekte māsa Simona Brambilla; dikastērija proprefekts kardināls Anhels F. Artime un sekretāre māsa Ticiana Merleti.
