Kapelānes kara laikā: māsas blakus cietošajiem Ukrainā
Karols Darmoros
Bezvainīgās Marijas Sirds mazo māsu kongregācija dibināta Polijas sadalīšanas laikā, kad katoļu Baznīca piedzīvoja grūtus laikus. "Mēs esam krīzes māsas, kas parādījās krīzes laikā, lai glābtu cilvēkus krīzes situācijās – gan garīgās, gan materiālās. Mēs, bezhabitu māsas, cenšamies būt blakus cietošiem cilvēkiem, būt tuvu viņu problēmām un priekiem," intervijā Vatikāna medijiem uzsver māsa Judīte Kovaļska. Šodien kongregācijas māsas darbojas Polijā, Lietuvā, Ukrainā, Latvijā, Vācijā un Itālijā. Ukrainā dzīvo 80 māsas 21 kopienā, arī īpaši bīstamās vietās, piemēram, Harkivā, Kijevā, Odesā un Krimā.
Pirmā atbilde uz kara izaicinājumiem
Kad 2022. gada 24. februārī Krievija uzsāka pilna mēroga karu Ukrainā, māsa Judīte Kovaļska teica māsām, ka viņas jebkurā laikā var atrast patvērumu Polijā. "Ieradās tikai dažas no viņām. Lielākā daļa palika, un tās, kuras ieradās, apkalpoja bēgļus uz robežas. Māsas prata valodas, varēja tulkot, palīdzēt, mierināt," viņa atceras. Ukrainā māsas jau no paša sākuma organizēja lūgšanas par mieru. "Viņas nevēlējās atstāt cilvēkus bez garīga atbalsta. Māsas zināja, ka viņām ir jābūt kopā ar cilvēkiem," saka kongregācijas ģenerālpriekšniece, kura pati vairākkārt ir apmeklējusi māsu kopienas kara plosītajās teritorijās. "Man nav svarīgi, vai es mirstu Polijā vai Ukrainā, jo manas māsas, mana kopiena, ir tur," viņa piebilda.
Ikdienas dzīves kapelānes
"Mēs dzīvojam tikai šodienai. Karstajos punktos, piemēram, Harkivā vai Odesā, māsas kopā ar cilvēkiem slēpjas pagrabos, kad notiek apšaude. Pēc tam viņas atgriežas darbā – slimnīcās, draudzēs, pārvietoto personu centros. Visgrūtāk ir būt kopā ar kara izmocītiem cilvēkiem, kuri zaudējuši cerību, un runāt ar viņiem par Dievu, par Viņa žēlsirdību," Vatikāna medijiem stāsta māsa Kamila Karmeļuka, Svētā Erceņģeļa Miķeļa vikariāta priekšniece Ukrainā. Māsas palīdz materiāli, bet biežāk vienkārši ir blakus. "Mēs raudam kopā ar viņiem," ar aizkustinājumu saka māsa Kamila. Kara laikā Kamila strādāja Caritas-Spes centrā Jablunicā, kas uzņēma simtiem bēgļu. "Es karu nepieredzēju fiziski, bet gan caur šo cilvēku acīm un salauztajām sirdīm. Es klausījos stundām ilgi. Tā bija raudošu siržu skola," viņa atceras. Māsa stāsta par kādu jaunieti, kurai pēc mātes nāves svešā pilsētā pat nebija vietas, kur novietot urnu ar viņas pelniem. "Viņa baznīcā nometās ceļos un teica: "Māsa, es nezinu, kur apglabāt savu māti." Šādas cilvēku traģēdijas, kuri nezina, kas notiks rīt, ir ikdiena," viņa uzsvēra.
Konkrēta palīdzība
Papildus klātbūtnei un garīgam atbalstam māsas sniedz arī praktisku palīdzību. Kijevā notiek ikmēneša tikšanās sievietēm, kuras karā zaudējušas savus tuviniekus. Odesā viena no māsām, ķirurģe, glābj ievainoto karavīru dzīvības. Daudzviet māsas piegādā pārtiku, higiēnas preces, apmeklē slimos un vientuļos cilvēkus. Lai kalpotu pēc iespējas labāk, daudzas no viņām ir izgājušas militāro kapelānu skolu, kuru vada Harkivas-Zaporižjes diecēzes bīskaps Pavlo Gončaruks. Apmācība sniedz nepieciešamās zināšanas un līdzekļus darbam ar cilvēkiem, kuri piedzīvojuši psiholoģiskas traumas, un palīdz atbalstīt karavīru ģimenes.
Tulkoja Silvija Krivteža
