Palīdzēt rast spēku, kas izstaro no pašiem!

Svitlana Duhoviča - Vatikāns

“Pirmajā kara dienā visi bijām emocionāla šoka stāvoklī. Sapratu, ka kaut kas ir jādara, jo tāpat, nobijušies, jutās manu skolēnu vecāki,” viņa stāsta intervijā Vatikāna medijiem. Jau otrajā dienā nodarbības tika noorganizētas attālināti, ar datora palīdzību.

Vairāk nekā 25 gadus Olha rūpējas arī par skolēnu radošu integrētu attīstību. “Mani aizrauj bērnu pasaule,” viņa saka, “pedagoģija ir māksla visās tās formās.” Bērnu izglītībai viņa ir veltījusi 36 dzīves gadus, taču karš ir izmainījis visu līdzšinējo pedagoģes darbu. Tā sākumā bērni zīmēja galvenokārt ar Ukrainu saistītus tematus – savas mājas, dabu, putnus, kas liecināja par drīzu pavasara atnākšanu, kas saistījās ar cerībām par mieru. Tas bija veids, kā izpaust emocijas, īsta un patiesa mākslas terapija. “Turpinājām strādāt un tiklīdz radās iespēja, atgriezāmies pie nodarbībām klātienē. Šodien daži bērni nāk uz tām pilsētā, citi joprojām paliek mājās un piedalās attālināti.”

Kopā ar vīru, komponistu Volodimiru Skuratovski, kurš pirms deviņiem gadiem aizgāja mūžībā, Olha uzsāka radošas integrētas attīstības kursu. Šodien viņa to turpina ar meitu pianisti. “Karš vēl vairāk ir izgaismojis radošā darba nozīmi ar bērniem. Pirmkārt, esmu mūziķe: spēlēt instrumentus, mācīt mūziku un runāt par komponistiem ir mūsu radošā ceļa sirds,” viņa stāsta. “Taču piedāvājam arī daudzas citas aktivitātes: zīmēšanu, keramiku, stāstu rakstīšanu, animāciju. Bez tam, uzvedam teātra izrādes un rīkojam klasiskās mūzikas koncertus, kas saistās ar pasakām.” Šajā darbā piedalās arī Olhas draudzene un kolēģe, talantīga teātra aktrise Marija Tkačenko.

Pieaugušajiem karā vissmagāk ir redzēt bērnu ciešanas, viņu sejas izteiksmi, skanot trauksmes signāliem un sprādzieniem, sāpes, kas jāpārdzīvo tad, kad nākas atstāt mājas, skolu, draugus, zaudējot tuvus cilvēkus. “Tāpat kā daudzi no manas paaudzes,” atzīst Olha, “dzīvoju ar vainas sajūtu, ka neesam sagatavojuši mūsu bērniem labāku pasauli. Baidos, ka viņi iemantos daudzas problēmas.” Un tomēr, viņa zina, ka var tiem palīdzēt rast spēku, lai stātos pretim nākotnes izaicinājumiem, jo īpaši, lai viņi justos laimīgi. Tāpēc ir būtiski, lai bērniem būtu mierīga bērnība un spēcīgs pamats zem kājām. Arī karā katram bērnam ir nepieciešami saprotoši vecāki, ar stimuliem bagāta vide, vieta, kur komunicēt, dibināt draudzības saites, veidot savas mazās pasaules un justies laimīgiem. “Mēs cenšamies viņiem piedāvāt tieši šīs lietas,” stāsta skolotāja no Dņipras.

Olha Skuratovska atceras, kā pēc kādas bombardējumu nakts vecāki vienalga veda bērnus uz mākslas nodarbībām. Neraugoties uz nogurumu, bērni un pieaugušie cenšas pretoties kara realitātei un atvērties kaut kam gaišākam. Olhai tas ir kļuvis par dzīves principu: “Ja viss apkārt brūk, ir jāceļ kaut kas ārkārtējs. Ir jāceļ vairāk.” Būtiski ir radīt kopā. Kopā radīt ideju, radoši to interpretēt un īstenot. Skolotāja uzsver, ka bērni ir neizsmeļams ideju un enerģijas avots. Viņi spēj to, ko pieaugušie nemaz nevar iedomāties.

Kad ārzemēs tiek vēstīts par Ukrainas pilsētām, kurām tuvojas fronte, daudzi jautā, kāpēc ģimenes ar bērniem nebēg prom. Šajā sakarā Olha paskaidro, ka situācijas ir ļoti dažādas. Daži ir aizbraukuši, citi atgriežas. Tie, kas aizbrauc, labi apzinās, ka būs jāšķiras no ģimenes. Visgrūtāk svešumā doties ir veciem ļaudīm. Daudzas ģimenes ir izvēles priekšā – ienirt nezināmajā, riskējot ar ģimenes vienotību, vai arī palikt, katru dienu rēķinoties ar briesmām, apzinoties, ka katrs sprādziens viņu dzīvē var izrādīties pēdējais.

Skolotāja no Dņipras piebilst, ka šī pilsēta ir ļoti liela, ne jau visi var to pamest. Kādam ir jāpaliek. Arī viņa sev ir uzdevusi šo jautājumu. “Man bija draugi, kas aicināja uz Eiropu, taču sev jautāju – ko es tur darīšu, vai es varēšu palikt es pati un strādāt ar tādu pašu atdevi. Sapratu, ka, iespējams, esmu vairāk vajadzīga šeit,” atzīst Olha.

Plaša mēroga karš ukraiņiem ir licis dziļi pārvērtēt daudzas lietas. “Ja pirms tam biju pārliecināta, ka māksla var izglābt pasauli, tagad šo ideju arvien vairāk apšaubu,” saka muzikoloģe. “Esmu redzējusi cilvēkus, kas ir izauguši autentiskā mākslas vidē, kuri saprot morālās vērtības, bet šodien ne vienmēr rīkojas saskaņā ar savu iekšējo kultūras apsvērumu mēru. Dažreiz cilvēks izvēlas to, kas glābj tam dzīvību, vai vieglāk panesamu padara eksistenci, taču ne vienmēr tā ir morāli attaisnojama izvēle. Tāpēc šodien savos spriedumos esmu uzmanīgāka un mazāk kategoriska.”

Vatikāna Radio ukraiņu valodas raidījumu redakcijā pagājušajā vasarā ciemojās kāda jauna Olhas Skuratovskas skolniece. Viņa stāstīja par savām mācībām Dņiprā, par saviem sapņiem un par to, kā šī skolotājas piedāvātā iniciatīva viņai ir palīdzējusi izpausties. Pēc tam ir radusies ideja piedāvāt bērniem uzzīmēt zīmējumus par tematu “Mani sapņi”. Olha ar entuziasmu šo ierosinājumu pieņēma un nesen redakcija saņēma Dņipras bērnu zīmējumus.

“Lai palīdzētu bērnam atklāties caur zīmējumu un lai tajā būtu kāds noteikts stāsts, daudz par to runājam. Ar katru vecuma grupu to darām citādi,” atklāj Olha. Mazākajiem viņa pastāstīja pasaku par burvju flautu, kas piepilda tā cilvēka vēlēšanos, kas to spēlē. Vēlāk viņa katram pajautāja, kāds būtu sapnis, kuru bērns gribētu attēlot. Kāds izteica vēlēšanos, lai viņam būtu suns, cits gribēja jaunu māju, vēl cits pārgājienu kalnos kopā ar vecākiem. Pilsētā, kur bombardējumu dēļ bieži vien trūkst elektrības, veidot fizisku un metaforisku gaismas telpu nav tik vienkārši. Taču, iedvesmu tam dod tieši bērni. “Tā ir kā savstarpēja mākslas terapija,” viņa saka, “mēs, pieaugušie, smeļamies spēkus no bērniem un viņi no mums.”

Elektrība zūd nemitīgi. Gaisma ir pieejama 4-6 stundas dienā un šis laiks nekad nav pastāvīgs. “Tas ir tik nogurdinoši,” piemetina Olha, “taču vienmēr cenšamies kaut ko darīt, kas ļautu mums ne tikai izdzīvot, bet patiešām dzīvot.” Runa nav tikai par bateriju, vai ģeneratoru sagādāšanu. Nesen skolā bija sarīkoti “laternu svētki”, kuros Grīga mūzikas pavadībā pastāstīta pasaka, izveidotas laternas un aizdegtas nelielas elektroniskas svecītes. Izejot uz ielas, apkārt valdīja pilnīga tumsa. Bērni gāja ar savām laternām un redzēja, ka ceļu apgaismo nevis ielu lampas, bet viņu pašu mazās gaismiņas. “Šie bija burvīgi brīži,” atceras Olha. “Tādos brīžos jūtams spēks, kas izstaro no pašiem. Es ļoti vēlētos, lai šī sajūta vienmēr paliktu viņu atmiņā,” saka skolotāja no kara skartās pilsētas.

Tulkoja un publicēšanai sagatavoja Inese Šteinerte