Ukrainā turpinās humanitārā krīze
Svitlana Dukhovych – Vatikāns
Kara šausmām pievienojas arī ekstremāls aukstums, un visvairāk cieš cilvēki ar invaliditāti, vientuļi seniori un ģimenes ar maziem bērniem. Ir steidzami nepieciešami ģeneratori, termiskās segas, lauka virtuves un telts.
No agra rudens līdz vēlam pavasarim daudzos Ukrainas reģionos cilvēki dzīvo bez siltuma. Situāciju pasliktina lielais sals un Krievijas nepārtrauktie uzbrukumi, kuros tiek sagrautas mājas. Kad Caritas centros ierodas cilvēki no piefrontes ciemiem, viņi raud no aizkustinājuma, ka pēc daudzām nedēļām beidzot var baudīt siltu maltīti. Humānās palīdzības sadales nodaļas direktors Valentīns Bebiks stāsta par Grieķu katoļu Baznīcas Caritas darbību valstī, kas cieš no masveida uzbrukumiem.
Uzbrukumi, kas atņem siltumu
Krievija nepārtraukti veic uzbrukumus Ukrainai, iznīcinot enerģētikas infrastruktūru un dzīvojamās ēkas. Dažās mājās apkure tika atjaunota, taču bija pārtraukumi ūdens piegādē. Viena no galvenajām infrastruktūras iekārtām cieta arī Ļvovas apgabalā. Un tas notiek laikā, kad meteorologi prognozē temperatūras pazemināšanos. Kijevā temperatūra svārstās starp 11 un 17 grādiem zem nulles. Tāpēc galvaspilsētas mērs Vitālijs Kličko aicināja iedzīvotājus, kuriem ir tāda iespēja, uz laiku pārcelties ārpus pilsētas, kur ir pieejami alternatīvi enerģijas un apkures avoti.
Ziemā ikdienas cīņa par izdzīvošanu
"Krīze saistībā ar aukstumu Ukrainā sākās jau rudenī, un ar ziemas iestāšanos un turpinoties Krievijas bombardēšanai, tā kļuva par vienu no galvenajām problēmām: daudzi cilvēki dzīvo bez apkures, bieži vien tuvu frontes līnijai, un izdzīvošana kļūst par izmisīgu ikdienas cīņu," saka Valentīns Bebiks. Intervijā Vatikāna radio Caritas Ukraina pārstāvis skaidroja, ka preventīvie pasākumi pret ziemas krīzi tika uzsākti jau rudenī, plānojot projektus un vācot līdzekļus. Kopienas, kas dzīvo 30 kilometru rādiusā no frontes līnijas, saņēma apkures materiālus vai finansiālu atbalstu to iegādei. Tagad uzmanība tiek pievērsta vajadzībām, kas radušās sakarā ar bombardēšanas rezultātā izraisīto enerģētikas krīzi: papildus parastajai palīdzībai mēs izdalām mazās uzlādes stacijas.
"Prioritāte joprojām ir teritorijas, kas atrodas vistuvāk frontes līnijai, jo tur dzīvo visvairāk apdraudētie iedzīvotāji. Vienlaikus mēs palīdzam evakuēt cilvēkus no bīstamām zonām. Cilvēkus uzņem tranzīta punktos, pēc tam viņus pārved uz pagaidu izmitināšanas centriem," stāsta Bebiks. Atbalsts tiek sniegts arī tiem reģioniem, kas tiek uzskatīti par drošākiem, lai gan nesenais uzbrukums Ļvivai, kas atrodas valsts rietumu daļā, liecina, ka neviena teritorija nav pasargāta no riska, ka var tikt pārtraukta elektroenerģijas un apkures piegāde. Tāpēc Caritas Ukraina darbojas visā valstī, pielāgojot savas intervences dažādiem apstākļiem.
Tieša informācija no priesteriem
Kā stāsta Valentīns Bebiks, Caritas organizācija ir daļa no Baznīcas, kas dziļi iesakņojusies vietējās kopienās. "Mums nav tik plaša tīkla kā citās valstīs, piemēram, Polijā vai Vācijā, bet katrā reģionā darbojas diecēzes un draudzes Caritas struktūras, kas sniedz palīdzību un labi pārzina vietējo cilvēku vajadzības," viņš saka. "Kad rodas krīzes situācija, saziņa ar šīm struktūrām notiek nekavējoties: mēs saņemam tiešu informāciju no priesteriem un, pamatojoties uz šiem datiem, koordinējam palīdzības sniegšanu. Dažreiz tā notiek ļoti ātri, citreiz tas prasa vairāk laika, jo īpaši, ja mums ir jāsaskaras ar liela mēroga krīzēm," piebilst direktors.
Palīdzība vispirms bērniem un visvājākajiem
Viņš atzīst, ka Caritas nespēj palīdzēt visiem, tāpēc koncentrējas uz visneaizsargātākajām iedzīvotāju grupām, novirzot resursus tur, kur tie ir visvairāk nepieciešami. Piemēram, nesen veikto bombardējumu dēļ nav elektrības lielajās pilsētās, piemēram, Zaporožjē un Dņiprā, cietušas arī slimnīcas, tostarp intensīvās terapijas nodaļas. "Mēs zinām, ka visneaizsargātākajiem – maziem bērniem vai slimiem cilvēkiem, kas atrodas mājās, visvairāk ir nepieciešama palīdzība. Faktiski līdzekļu nav daudz un, visticamāk, nekad nebūs pietiekami, jo ilgāk turpinās karš, jo vairāk pieaug neaizsargāto cilvēku skaits," atzīst Valentīns Bebiks.
Viņam ir grūti aprakstīt to, kas notiek pie frontes līnijas. "Es bieži braucu uz vietām, kur netālu notiek karadarbība, un tur cilvēki dzīvo bez apkures, salst ne tikai ziemā, bet arī pavasarī un rudenī. Ziemā, kad sākas bombardēšana, daudzi paliek bez jumta virs galvas, bez logiem, un mēģina sasildīties, kā vien var," stāsta Bebiks.
Zupas paciņa izraisa asaras no aizkustinājuma
Caritas Ukraina pārstāvis atzīst, ka arī Kijevā situācija ir ļoti grūta, bet mazās apdzīvotās vietās situācija ir vēl sliktāka, jo tur nav līdzekļu, lai atrastu patvērumu vai siltu maltīti. "Šobrīd iespēja paēst siltu maltīti ir patiesi neatsverama. Kad mūsu tranzīta punktos ierodas cilvēki no piefrontes ciemiem, viņi bieži raud no aizkustinājuma, jo pēc vairākām nedēļām beidzot saņem siltu maltīti," viņš stāsta. Ja nav gāzes un malkas, jo koki ir izcirsti vai iznīcināti bombardēšanas laikā, cilvēki iztiek, kā vien var. Pat tase ātras pagatavošanas zupas izraisa lielas emocijas.
Lai varētu izdzīvot līdz rītam
Valentīns Bebiks atzīst, ka cilvēku noskaņojums frontes zonā ir smags. "Es redzēju evakuētos, kuri dažkārt pat nespēja runāt. Šādos brīžos nav jēgas jautāt par viņu vajadzībām – vispirms viņus jāsasilda, jāpabaro un jāļauj pāris dienas atpūsties, un tikai tad var ar viņiem runāt. Šie cilvēki ir ļoti daudz cietuši," viņš stāsta. Arī tie cilvēki, kas sniedz palīdzību citiem, nav pārliecināti par nākotni. Kad viņš jautāja Kramatorskas Caritas pārstāvjiem par perspektīvām 2026. gadam, viņš saņēma atbildi: "Cerams, ka izdzīvosim līdz rītam". "Un tas ir saprotams: kamēr daudzi runā par stratēģijām un Ukrainas atjaunošanu, šie cilvēki cīnās par ikdienas izdzīvošanu, mēģinot palikt dzīvi un saglabāt iekšējo līdzsvaru, lai varētu palīdzēt citiem," saka Valentīns Bebiks. Viņaprāt, Caritas organizācijas brīvprātīgie Ukrainā ir cilvēki, kuriem pašiem ir nepieciešams atbalsts, taču viņi sevi ziedo citiem.
Pateicīgi Dievam un labas gribas cilvēkiem
Valentīns Bebiks, kurš Caritas organizācijā strādā kopš 2014. gada, kad Krievijas armija pārkāpa Ukrainas robežu, saka, ka tā varētu darīt vēl vairāk laba, taču bieži vien pietrūkst spēka. Tomēr netrūkst kristīgās ticības un pateicības Dievam un labas gribas cilvēkiem. "Es vēlos izteikt savu visdziļāko pateicību visiem, kas palīdz Ukrainai. No visas sirds pateicos par solidaritāti. Saņemt atbalstu vizīšu, ziņu vai projektu veidā ir kaut kas patiesi brīnišķīgs," saka Caritas Ukraina nodaļas direktors. Viņš piebilst, ka tas ļauj saprast, ka kristīgā pasaule patiesi ir brālības pasaule, kurā cilvēki viens otru atbalsta. "Tāpēc es esmu pateicīgs gan cilvēkiem, gan Dievam, kas radījis pasauli, kurā var izjust to, ko kristietība dod cilvēka dzīvē," saka Valentīns Bebiks.
