Radio mākslīgā intelekta laikmetā
Alesandro Džizoti – Vatikāns
“Radio vairs nav tikai radio”. Ir pagājuši divdesmit gadi, kopš Federiko Lombardi, toreizējais Vatikāna Radio ģenerāldirektors, teica šos vārdus vienā no radio sanāksmēm. Podkāsti vēl bija eksperimentālā līmenī. Tīmekļa radio lomai mediju ekosistēmā vēl nebija nekādas nozīmes. Sociālie tīkli vēl bija embriju stadijā un noteikti netika izmantoti informatīvā satura pārraidei, vēl jo mazāk audio formātā. Tomēr Lombardi bija sapratis, ka radio, kas ir ārkārtīgi elastīgs un izturīgs medijs, mainās. Kārtējo reizi. Pēc divdesmit gadiem (laika periods, kurā ar lielu ātrumu ir attīstījušās komunikācijā izmantotās tehnoloģijas) noteikti var apstiprināt šī jezuītu tēva izteikto prognozi: “Radio vairs nav tikai radio”.
Tomēr, lai gan šodien mēs esam pieraduši runāt par “radio un audio” kā par nedalāmu vienību, kas liecina par to, cik ļoti lietas ir mainījušās, Guljelmo Markoni izgudrojuma DNS šķiet saglabājis savas raksturīgās iezīmes. Balss vienmēr ir centrā. Balss ar savām emocijām. Tās, ko izraisa dziesma vai intervija, saruna ar klausītāju vai kādas publiskas personas runa. Balss ar savu spēju sasniegt klausītāju tiešāk, kad vēlas informēt par kaut ko svarīgu. Radio joprojām ir sava veida “ģeniālā draudzene” citiem medijiem – gan vecajiem, gan jaunajiem –, kas rada informāciju. Varbūt arī tāpēc, ka radio raidījumā (vai podkāstā) tehnoloģijai piemīt svarīga, bet ne galvenā loma. Galveno darbu veic cilvēks ar savu balsi. Bet vai tā būs arī tuvākajā nākotnē?
“Mākslīgais intelekts ir instruments. Ne balss”. UNESCO izvēlētā tēma Pasaules Radio dienai 2026. gadā atspoguļo un uzsver tieši šīs rūpes, kas kļūst aizvien aktuālākas. Šīs bažas ir patiešām pamatotas. Vai mākslīgais intelekts aizstās cilvēku balsis radio raidījumos? Tehniski tas šodien ir ne tikai iespējams, bet jau tiek plaši īstenots daudzās raidorganizācijās. Programmas, ko vada “mākslīgā intelekta spīkeri”. Ar mākslīgo intelektu radīti audio dublējumi. Un vēl – podkāsti, kas veidoti ar mūziku un balsīm, kas klonētas no instrumentiem, kur cilvēka ieguldījums ir samazināts līdz minimumam. Šīs lietojumprogrammas rada daudz jautājumu, sākot ar caurspīdīgumu: klausītājam vispirms jāzina, vai runā cilvēka balss vai mākslīgā intelekta ģenerēta balss. Un viņam jāzina, vai informāciju, ko viņš klausās, ir izvēlējies algoritms vai žurnālists.
Ļoti nozīmīgi, ka Leons XIV savā pirmajā vēstījumā Pasaules sociālo komunikāciju dienai, kas tika publicēts 24. janvārī, izsaka atziņas, kas labi sasaucas ar šo tematu. “Saglabāt sejas un balsis,” raksta pāvests, “nozīmē galu galā saglabāt pašiem sevi. Drosmīgi, apņēmīgi un kritiski pieņemt digitālo tehnoloģiju un mākslīgā intelekta piedāvātās iespējas nenozīmē slēpt no sevis kritiskos punktus, neskaidrības un riskus”. Un viņš izceļ jautājumu, kas šodien tiek uzskatīts par neizbēgamu arī lielajās sabiedrisko mediju organizācijās, piemēram, Eiropas Raidorganizāciju apvienībā.
“Simulācijas spēks,” brīdina pāvests Leons, “ir tik liels, ka mākslīgais intelekts var mūs maldināt ar paralēlām realitātēm, piesavinoties mūsu sejas un balsis. Mēs esam iegremdēti daudzdimensionālā vidē, kurā kļūst arvien grūtāk atšķirt realitāti no fikcijas.”
Mākslīgais intelekts nevar aizstāt emocijas, ko cilvēks ar savu balsi nodod klausītājam. Tāpēc šī jaunā revolucionārā tehnoloģija ir jāizmanto, kā to formulē UNESCO, kā instruments. Ne vairāk. Šajā perspektīvā mākslīgais intelekts var būt ļoti noderīgs radio: lai labāk iepazītu klausītāju gaumi, labāk organizētu skaņu arhīvus, ātrāk meklētu informāciju. Iespējamie attīstības virzieni ir milzīgi, un daži no tiem vēl nav paredzami. Taču nekāds tehnoloģiskais progress, lai cik tas būtu attīstīts, nevar aizstāt cilvēcisko dimensiju, saikni starp cilvēkiem, kas ir Markoni izgudrojuma pamatā. Mākslīgais intelekts var perfekti klonēt balss tembru. Tātad tas var “aizstāt” balss saites. Bet ne sirds saites. Jo, kā teica Maršals Maklūens, “radio piemīt maģiska spēja aizskart attālas un aizmirstas stīgas”.
