Arhibīskaps Ševčuks: "Mums jādara viss iespējamais, lai agresors apstātos"
Svitlana Duhoviča – Vatikāns
Ceturtā gadadiena kopš Krievijas pilnā mēroga iebrukuma Ukrainā ir traģiska gadadiena un kauna traips cilvēcei, jo neviens nekad nevarēja iedomāties, ka karš Eiropā varētu ilgt tik ilgi. Šādas domas intervijā Vatikāna medijiem pauda Kijivas-Haličes arhibīskaps Svjatoslavs Ševčuks. Traģiskās gadadienas priekšvakarā viņš atgādināja, ka karš faktiski sākās jau 2014. gadā ar Krimas un Donbasa okupāciju. Stāstot par īpaši smago ziemu, ko par tādu padarīja krievu armijas uzbrukumi enerģētiskajai infrastruktūrai, viņš runāja par cilvēku izturību un pateicās visai Baznīcai par solidaritāti.
Jūsu Ekselence, ir pagājuši četri gadi kopš pilnā mēroga kara sākuma Ukrainā. Ko Jūs vēlētos teikt šajā sakarā?
Es teiktu, ka šī ir traģiska gadadiena. Neviens nebūtu iedomājies, ka Eiropā varētu notikt četrus gadus ilga karadarbība. Un, runājot par četriem gadiem, mēs domājam tikai par Krievijas pilnā mēroga iebrukumu. Faktiski karš sākās 2014. gadā ar Krimas un Donbasa austrumdaļas okupāciju. Mēs piedzīvojam īstu traģēdiju, kas pēdējos mēnešos ir vēl vairāk saasinājusies. Bojā gājušo un ievainoto civiliedzīvotāju skaits turpina pieaugt. Varu teikt, ka pat iebrukuma sākumā, 2022. gadā, situācija nebija tik dramatiska kā šodien, it īpaši šajā ziemā, jo sevišķi Ukrainas galvaspilsētā.
Kā iet cilvēkiem, kas, piemēram, dzīvo netālu no jūsu katedrāles Kijivā? Kā Baznīca palīdz risināt šos izaicinājumus?
Kijivā notiek īsta traģēdija, ko daži šodien sauc par „Holodomor”, no ukraiņu vārda kholod, kas nozīmē “auksts”. Mēs visi zinām vārdu “Holodomor”, kas ir genocīds, mākslīgi izraisot badu; tagad mēs saskaramies ar citu genocīda formu, kas saistīta ar ziemas aukstumu. Šī ziema ir aukstākā pēdējo desmit gadu laikā: temperatūra Kijivā noslīdēja līdz divdesmit grādiem zem nulles. Krievi sistemātiski iznīcina Ukrainas pilsētu, jo īpaši galvaspilsētas, vitāli svarīgo infrastruktūru. Kijivā, kas ir viena no lielākajām Eiropas galvaspilsētām, dzīvo gandrīz četri miljoni iedzīvotāju. Apkures un elektrības sistēma ir centralizēta: katram rajonam ir sava centrāle, kas apgādā ēkas ar elektrību un karsto ūdeni. Mūsu rajonā nav gāzes: ēdienu gatavo ar elektrību, kas ir nepieciešama arī, lai sūknētu dzeramo ūdeni deviņstāvu vai divdesmitstāvu ēkās. Šoziem daudzas centrālās siltumstacijas, kas tika uzceltas padomju laikos un kuru projektus krievi tādējādi pazina, tika iznīcinātas. Kad temperatūra nokritās zem divdesmit grādiem, vairs nebija iespējams nodrošināt elektrību un karsto ūdeni; caurules sasala un pārsprāga, un arī sanitārās sistēmas tika nopietni bojātas. Iedomājieties ēku, kurā dzīvo trīs tūkstoši cilvēku: dzīvokļos viss sasalst, iekštelpu temperatūra ir tikai dažus grādus augstāka nekā ārā, vannas istabas ir nelietojamas. Daudzi paliek ieslodzīti savās mājās un nezina, kurp doties. Kā mēs reaģējam? Lielu namu priekšā ir izveidoti tā saucamie Patvēruma centri: ar ģeneratoriem apsildāmas teltis, kur cilvēki var uzlādēt savas ierīces, iedzert karstu tēju, būt kopā un sasildīties. Daži tur pavada nakti. Arī skolas un bērnudārzi ir pielāgoti, lai sniegtu patvērumu. Pie mūsu katedrāles mēs esam atvēruši Patvēruma centru puspagraba telpā. Mūsu ģenerators darbojas gandrīz divdesmit stundas dienā, jo no pilsētas tīkla mēs saņemam elektrību tikai divas vai trīs stundas. Daudzi cilvēki tur guļ un faktiski dzīvo: mums ir jānodrošina viss, jo viņi nevar atgriezties savās mājās. Kijivas mērs aicināja tos, kam ir iespēja, pagaidām pamest pilsētu; tiek lēsts, ka gandrīz pusmiljons cilvēku ir aizbraukuši. Tomēr daudzi paliek, jo strādā vai viņiem nav alternatīvas. Skolas, universitātes, lielveikali, slimnīcas un aptiekas ir atvērtas, bet lielākā problēma joprojām ir vitāli svarīgo infrastruktūru darbība. Un šī sistemātiskā iznīcināšana turpinās: droni lido pāri pilsētai, atrod vēl darbojošās elektrostacijas un tad ar raķetēm un mērķtiecīgiem uzbrukumiem pa tām tiek raidīti triecieni. Tāda, īsumā, ir situācija, kādā mēs dzīvojam.
Kopš pilnā mēroga kara sākuma Baznīca Ukrainā vienmēr ir bijusi kopā ar tautu. Šo četru gadu laikā var izšķirt vairākus šīs iesaistīšanās posmus. Kā jūs raksturotu pašreizējo posmu, kas iezīmējas ar iedzīvotāju sagurumu? Kā Baznīca šodien turpina atbalstīt un pavadīt cilvēkus?
Mēs visi esam viena tauta un ciešam kopā. Es esmu Kijivas iedzīvotājs, un aukstums nejautā: “Vai tu esi priesteris vai bīskaps?” vai “Kurai Baznīcai tu piederi?” vai “Kā tu lūdz Dievu?” Šīs traģēdijas priekšā mēs visi esam vienādi, mēs cenšamies būt vienoti, palīdzēt viens otram un arī atrast kristīgu jēgu: kā dzīvot kā kristiešiem šādos apstākļos. Šobrīd ir novērojamas dažas īpatnības. Kad valdība pavēl veikt piespiedu evakuāciju no kaujas zonām, cilvēki dodas uz tuvākajām lielajām pilsētām, piemēram, Harkivu, Černihivu vai Sumiem. Ir skaidrs, ka viens no bombardēšanas mērķiem ir tieši iedzīvotāju iebiedēšana, piespiežot viņus pamest savas mājas. Daži analītiķi uzskata, ka tiek veidota buferzona bez civiliedzīvotājiem, lai atvieglotu militārās operācijas. Bet cilvēki paliek, neaizbrauc, un mēs cenšamies nogādāt palīdzību tur, kur ir arī bērni un veci cilvēki. Varbūt ienaidnieks gaidīja, ka ukraiņi bēgs, bet tā nav. Vēl viens novērojums no Kijivas ir tāds, ka nav jūtams nogurums, kas izraisītu izmisumu vai roku nolaišanu: gluži pretēji, līdz ar šiem nepārtrauktajiem raķešu uzbrukumiem pieaug griba pretoties. Es nevaru izskaidrot šo parādību, bet varu pastāstīt par vienu atgadījumu manā katedrālē. Piecu gadu vecs bērns, kurš vienmēr piedalās liturģijā, man atbildēja šādi, kad es viņam jautāju, vai viņa mājās ir auksti: “Ja es izturēšu aukstumu, uzvarēs arī Ukraina”. Bija redzams, ka viņa mājās ir auksti, jo viņš bija saģērbts biezās drēbēs, bet par spīti visam jutās kā varonis. Man šķiet, ka šī ir ne tikai šīs ģimenes, bet visas tautas balss. Patvēruma centros cilvēki smaida, dzied; pagalmos un pie sasalušajām ēkām viņi liek mūziku un dejo. Tas pārsteidz arī mūs. Bet, protams, sāpes pieaug, jo ir daudz mirušo un ievainoto. Saskaņā ar ANO cilvēktiesību misijas Ukrainā datiem, 2025. gads bija civiliedzīvotājiem letālākais gads kopš iebrukuma sākuma. Nogalināto un ievainoto civiliedzīvotāju skaits palielinājās par 31 % salīdzinājumā ar 2024. gadu un par 70 % salīdzinājumā ar 2023. gadu. Jo vairāk runā par miera līgumiem, jo vairāk Ukrainas zemē līst asinis. Kamēr pasaules varenie tiekas, lai apspriestu, uz ko izdarīt lielāku spiedienu, tauta cieš. Tā ir situācija, ar ko mums jāsaskaras un kurā mums jābūt līdzās. Man jāteic arī, ka cilvēku bailes bombardēšanu laikā mazinās: mēs pierodam, un tas ir bīstami, jo dažkārt mēs zaudējam jutīgumu pret citu cilvēku sāpēm. Tāpēc Baznīcai vienmēr jāveicina cieņas pret cilvēku ciešanām reliģiskā izpratne, jo mēs zinām, ka katrā sāpē ir klātesošas paša Kristus ciešanas.
Iespējams, priesteri un konsekrētās personas joprojām izjūt dziļu empātiju, arī tāpēc, ka viņu pašu ģimenes ir piedzīvojušas sēras.
Protams, Ukrainā nav nevienas ģimenes, kas nebūtu piedzīvojusi sāpes vai sēras, zaudējot brāli, māsu, vecāku vai bērnu, kas nogalināti vai ievainoti. Bīskapu sinodē mēs uzsākām programmu, lai atbalstītu savus priesterus un konsekrētos ļaudis. Mēs lūdzām aizpildīt anketu, lai zinātu, kā viņiem klājas. Interesanti: lielākā daļa atbildēja, ka nevēlas ņemt atvaļinājumu vai atpūsties. Sākumā es domāju: “Cik labi!” Bet psihoterapeiti mums izskaidroja, ka tas liecina par traumu: psiholoģiski viņi nespēj attālināties no draudzes vai kopienas, jo baidās, ka viņu prombūtnes laikā kaut kas nopietns var notikt viņu mājās vai baznīcās. Arī man ir grūti izbraukt no Ukrainas: es nepārtraukti saņemu ziņas par pēdējiem notikumiem Kijivā. Psihoterapeits man teica: “Kad bombardē Kijivu, jūs ciešat, pat atrodoties Romā? Tā ir traumas pazīme.” Tāpēc mēs pavadām savus priesterus, īstenojot “ievainojumu dziedināšanas” programmu: tas, kurš ir piedzīvojis un pārvarējis savas ciešanas, kļūst par “ievainotu ārstu”, kas spēj saprast to, kurš cieš, un vadīt viņu uz dziedināšanu, arī psiholoģisko un garīgo. Mentālā un garīgā veselība ir galvenais mūsu darbībā. Mēs iegūstam pieredzi, kādas nekad agrāk nav bijis, un tā var kļūt par dārgumu citām Baznīcām, kas nav piedzīvojušas līdzīgu traģēdiju, lai palīdzētu cilvēkiem tuvināties Dievam, Kristum, glābšanas un veselības avotam, ne tikai garīgajā, bet arī mentālajā un fiziskajā nozīmē.
Pēdējo četru gadu laikā Baznīca Ukrainā varēja dažādos veidos pieredzēt universālās Baznīcas solidaritāti. Vai jūs varētu minēt kādu īpašu šīs tuvības piemēru?
Šo četru gadu laikā mēs esam piedzīvojuši lielu solidaritāti no visas universālās Baznīcas puses. Īpaši to veicina Svētais tēvs – vispirms to darīja pāvests Francisks (svētīgā piemiņā), un tagad to dara pāvests Leons. Mēs esam patiesi pateicīgi Svētajam tēvam un visiem brāļiem un māsām Kristū, visiem labas gribas cilvēkiem, kuri mums bija un ir tuvi. Šai solidaritātei bija savi kāpumi un kritumi. Atceros kara pirmās dienas, kad humānā palīdzība lielā apjomā ieradās no dažādām Eiropas un pasaules valstīm. Pagājušajā, 2025. gadā, palīdzība bija gandrīz apsīkusi. Arvien grūtāk bija saņemt apstiprinājumu projektiem, kas bija paredzēti tiem, kam nebija līdzekļu izdzīvošanai. 2025. gada sākumā tika lēsts, ka aptuveni pieci miljoni cilvēku Ukrainā bija pakļauti pārtikas nedrošībai, bet palīdzību varēja saņemt tikai 2,5 miljoni. Šajā ziemā, kas ir traģiska ar savu aukstumu un grūtībām, attēli, kuros redzami cilvēki, kuri cieš, bet cenšas izturēt, kļuva par pamudinājumu atjaunot starptautisko solidaritāti, atgādinot par 2022. gada februāri un martu. Es gribētu pastāstīt par vienu konkrētu gadījumu. Pēc katras bombardēšanas Kijivā es bieži dalos ar jaunākajām ziņām ar draugiem. Es nosūtīju apmēram desmit cilvēkiem attēlus, kā izskatās pēc uzbrukuma, un īsu komentāru: “Mēs esam izdzīvojuši vēl vienu ellei līdzīgu nakti Kijivā. Temperatūra ir divdesmit grādi zem nulles. Cīņa par dzīvību, cilvēcību un solidaritāti turpinās.” Adresātu vidū bija arī Krakovas arhibīskaps kardināls Gžegožs Riss, kurš nekavējoties atbildēja ar solidaritāti. Nākamajā svētdienā viņš paziņoja par ziedojumu vākšanu Kijivai, publiskojot manu ziņu. Pēc trim dienām viņš mums rakstīja, ka Caritas kontā jau bija ienācis miljons zlotu. Pēc četrām dienām pirmie kravas automobiļi ar ģeneratoriem jau bija ceļā uz Kijivu. Komentējot šo žestu, es atcerējos latīņu teicienu “Bis dat qui cito dat” – “Divreiz dod tas, kas dod ātri”. Patiesi, šie ģeneratori bija ārkārtīgi nepieciešami, lai glābtu cilvēku dzīvības. Šīs solidaritātes spontānumu pamanīja arī pāvests, kurš pateicās tiem, kuri nekavējoties rīkojās, lai palīdzētu. Pēc tam arī Polijas Bīskapu konference un citas Eiropas Baznīcas, jo īpaši Itālijas Bīskapu konference ar Caritas starpniecību, organizēja humānās palīdzības vākšanu un sniedza savu ieguldījumu. Šodien mēs piedzīvojam solidaritātes vilni, kas pārsniedz ekonomisko atbalstu: mums ir svarīgi, ka visās Eiropas draudzēs runā par cietošo Kijivu, jo kristiešu piemiņa un lūgšanas spēja sapurināt sirdsapziņas un uzrunāt sirdis. Mēs esam dziļi pateicīgi visiem, kas palīdzēja glābt dzīvības Ukrainā.
Svētība, šajā ceturtajā gadadienā, kādu vēstījumu jūs vēlaties adresēt starptautiskajai sabiedrībai un ticīgajiem visā pasaulē?
Es domāju, ka šī kara ceturtā gadadiena ir kauna traips cilvēcei. Ir kauns, ka četros gados starptautiskā sabiedrība nav spējusi apturēt agresora nežēlīgo roku. Daži vēsturnieki ir norādījuši, ka mūsu zemēs Otrā pasaules kara ilgums bija īsāks nekā pašreizējā Krievijas agresija pret Ukrainu. Tas ir kaut kas, kas nekad nedrīkstēja sākties un tagad ir jābeidz. Tāpēc šajā skumjajā gadadienā es lūdzu visiem dot solījumu Dievam un sev: veicināt mieru. Politiķiem ir jādara savs darbs. Baznīcas pārstāvjiem un diplomātiem, arī kristīgajiem diplomātiem, ir jādara savs darbs. Militārpersonām, brīvprātīgajiem: ikvienam ir jādara savs darbs. Mums ir jādara viss iespējamais, lai agresors apstātos. Pēc tam nāks cits laiks: laiks, kad būs jāārstē traumas un jāatjauno tas, ko karš ir iznīcinājis. Bet tas jau būs cits stāsts. Orate pro nobis. Lūdziet par mums.
