Pāvests Leons un bērniem piemērota pasaule
Alessandro Džizotti
No Leona XIV pontifikāta pirmajiem diviem mēnešiem mums ir pieejamas daudzas nozīmīgas fotogrāfijas. Dažas no tām paliks kolektīvā atmiņā uz ilgu laiku, piemēram, asaras, kas tika aizturētas uz Svētā Pētera bazilikas centrālās lodžijas, skatoties uz sajūsmināto pūli Svētā Pētera laukumā 8. maija pievakarē, kad viņš pirmo reizi pēc ievēlēšanas deva svētību Urbi et Orbi. Tomēr ir viens, daudz mazāk pazīstams attēls, kas dabiski ietver sevī vēstījumu un nākotnes redzējumu. Tas ir attēls, kur pāvests Leons ir notupies blakus meitenei no Vatikāna bērnu vasaras nometnes, kura viņam rāda zīmējumu.
Pārsteidz abu smaidi: pāvests acīmredzami skatās uz fotogrāfa objektīvu. Meiteni ir “aizgrābis” šis žests, tāpēc viņa neskatās uz fotogrāfu, bet ar smaidu raugās uz Leonu XIV. Kāpēc šis attēls ir tik svarīgs? Tāpēc, ka ar šo vienkāršo noliekšanos pāvests mums parādīja virzienu, kurā būtu jāiet visiem, it īpaši tiem, kuru rokās šodien ir pasaules liktenis: nolaisties bērnu līmenī, skatīties uz pasauli ar viņu acīm. Kā mainītos cilvēces likteņi, ja katrs no mums uzdrošinātos noliekties, kā to darīja Jēzus, kad, aizrādot mācekļiem, kuri gribēja aizdzīt “traucējošos” bērnus, teica šo nemirstīgo frāzi: “Ļaujiet bērniem nākt pie manis”.
Cik daudz mēs šodien ļaujam bērniem nākt pie mums? Un, galvenais, cik daudz mēs ejam pie viņiem. Pie tiem bērniem, kurus skāris karš, kuri citu cilvēku egoisma dēļ cieš badu, kuri tiek izmantoti tūkstošiem vardarbības veidos. Loģika, pat vairāk nekā jūtas, prasa, lai pieaugušie aizsargātu mazos. Taču notiek tieši pretējais: karos, par kuriem lemj pieaugušie, pirmie cieš tieši viņi – mazie. Ko mēs redzētu, ja nolaistos līdz Gazas, Harkivas, Gomas un daudzu citu, pārāk daudzu, bruņotu konfliktu skarto vietu bērnu līmenim? Ja mēs to darītu, tad varbūt kaut kas mainītos.
“Ja mēs gribam iemācīt patiesu mieru šajā pasaulē,” teica Gandijs, “un ja mēs gribam patiešām apkarot karu, mums jāsāk ar bērniem.” Iedomāsimies uz brīdi, ka ANO Drošības padomē sēž bērni no lielvaru valstīm. Kas zina, kā mainītos starptautiskās attiecības. Diemžēl mums ar rūgtumu jāatzīst, ka kara realitāte mums tiek iepotēta kā inde jau no pirmajiem dzīves gadiem. To dramatiski efektīvi izskaidro Bertolts Brehts dzejolī, kas rakstīts, tuvojoties Otrā pasaules kara drūmajam sākumam: “Bērni spēlē karu. Reti kad viņi spēlē mieru, jo pieaugušie vienmēr karo”.
Tāpēc, iespējams, vienīgais veids, kā mainīt vēstures gaitu, ir tiešām tas, kas šķiet visneiespējamākais: nolaisties, atteikties no savas pieaugušo pārliecības un interesēm un ieskatīties ar savām acīm (un vēl jo vairāk ar sirdi) bērnu “zemajā” skatienā. Pāvests Leons, būdams misionārs un bīskaps Peru, daudzreiz noliecās, lai būtu bērnu augstumā. Ir daudz attēlu, kas mums to parāda. Tagad, kad viņš ir Romas bīskaps, viņa stils nav mainījies, kā to “apstiprina” šis fotogrāfija, kas uzņemta Vatikāna bērnu vasaras nometnes laikā Pāvila VI zālē. Tātad, kļūt mazākiem, lai padarītu cēlāku mūsu cilvēcību. Šī ir mācība, kas mums šodien ir ļoti nepieciešama.
Tulkoja Jānis Evertovskis
