Leons XIV sveic Svētās Franciskas Romietes oblātes kopienas 600 gadu jubilejā
Inese Šteinerte - Vatikāns
Pēc tam, kad svētā Franciska Romiete bija pavadījusi atdarināšanas cienīgu sievas un ģimenes mātes dzīvi, viņa kopā ar deviņām citām sievietēm 1425. gada 15. augustā salika mūža svētsolījumus, konsakrējot sevi Dievam un kalpošanā tiem, kurus bija skārusi materiāla un garīga nabadzība. Pāvests raksta, ka gadsimtiem ritot, šī senā reliģiskā kopiena, kas ir iedvesmojusies no svētā Benedikta Regulas, ir bijusi darbīgas žēlsirdības skola, garīguma avots un sevis dāvāšanās ideāls Kristum un Baznīcai.
Apritot 600 gadiem kopš kopienas dibināšanas, pāvests izsaka prieku par to, ka var vienoties lūgšanā ar māsām, kuras “katru dienu, pievēršot skatienu Tam, kurš ir atdevis dzīvību par mūsu pestīšanu, ar mīlestību novēl Viņam savu eksistenci un dvēselē apslēptās vēlmes, lai tiktu celta Viņa gaismas un miera valstība”.
Pāvests vēstulē atzīmē, ka svētā Franciska Romiete, kuru tik ļoti mīlēja sava laika ticīgie, turpina būt par bāku, kas apgaismo visu laikmetu ticīgos, liekot degt Kristus mīlestības ugunij mūsdienu cilvēkos. “Mūsu sabiedrībai ir ļoti nepieciešamas tādas sievietes, kā viņa,” raksta Leons XIV. Izmantojot pāvesta Euģēnija IV Tor de Spekki klostera dibināšanas Bullā teikto, viņš novēl, lai šīs sievietes, “būdamas Dieva dedzības aizdedzinātas, vēlētos kalpot Visaugstākajam pazemības garā un cik vien tas iespējams viņu trauslumā, atdarinātu apustulisko dzīvi, lai nopelnītu sev Kristu un dzīvotu kopienā un tuvākā mīlestībā”.
Svētais tēvs citē arī cita sava priekšteča, svētā Jāņa Pāvila II teikto par to, ka ir vajadzīgas “žēlastības iedrošinātas un stiprinātas dvēseles, kuras ņemot vērā mūsdienu sabiedrības vajadzības un noslieces, spētu izdarīt dziļi evaņģēliskas radikālas izvēles (...), ko raksturo stingra disciplīna, priecīga pašaizliedzība un dāsna uzupurēšanās.”
Leons XIV atgādina par trim svētās Franciskas Romietes svētuma tikumiem. Kā pirmo viņš nosauc dedzību, ar kādu viņa centās nest Kristu pasaulē un darīt spēcīgu un reālu Viņa klātbūtni ar savu ticības un svētuma liecību. Otrs tikums ir viņas paklausība eņģeļu vadībai, kuru klātbūtni izjuta, pateicoties lūgšanai un Dieva Vārda meditācijai, kas bija vienotas ar viņas svēto aizbildņu – svētā Pāvila, svētās Marijas Magdalēnas un svētā Benedikta godināšanu. Trešais tikums ir tiekšanās pēc Baznīcas vienotības, kuras labā viņa lūdzās un strādāja.
Vēstulē Svētās Franciskas Romietes oblātēm pāvests atgādina, ka viņas ir šo tikumu turpinātājas klosterī, kas pēc dibinātājas vēlēšanās ir atvērts mūžīgās pilsētas sirdī, gluži kā lāpa, kas apgaismo vēsturi un ceļu tautai. Gadsimtu gaitā ir bijuši daudzi svētās Franciskas Romietes godinātāji, kuri ir apmeklējuši šo tik cēlo vietu, kas ir bagāta ar mākslu un garīgumu, lai smeltos iekšējo mieru un izgaršotu Dieva mīlestību. Arī šodien tik straujajā un pārmērību piesātinātajā sabiedrībā ir nepieciešamas tādas oāzes, kā šī.
Pāvests iedrošina māsas atjaunot savu harizmu, uzticoties Svētā Gara palīdzībai, kas, neraugoties uz pašreizējā laika izaicinājumiem, pratīs dot stiprinājumu un sniegt palīdzību, lai turpinātu savu sūtību Baznīcas labā. Vēstuli Svētais tēvs noslēdz ar svētajai Franciskai Romietei dārgo lūgšanu: “Tu savā rokā satvēri manu labo roku, Tu vadīji mani pēc savas gribas un pieņēmi mani savā godībā”. Leons XIV novēl, lai šī lūgšana māsām kalpo kā dzīves programma un pravietojums, dzīvojot uzticībā un saglabājot ilgas pēc mūžīgās Tēvijas.
