Pāvests: Krusts - dzīvības un pestīšanas instruments
Silvija Krivteža - Vatikāns
«Dārgie brāļi un māsas, jauku svētdienu!
Šodien Baznīca svin svētā Krusta paaugstināšanas svētkus, kuros pieminam svētās Helēnas atrasto krusta koku Jeruzalemē ceturtajā gadsimtā un šīs dārgās relikvijas atgriešanu svētajā pilsētā, ko veica imperators Heraklijs.
Bet ko šo svētku svinēšana nozīmē mums šodien? To saprast mums palīdz Jāņa evaņģēlija fragments (Jņ 3,13-17). Tajā aprakstītā aina norisinās naktī: Nikodēms, viens no jūdu priekšniekiem, taisnīgs un atvērta prāta cilvēks (Jņ 7,50-51), nāk satikt Jēzu. Viņam nepieciešama gaisma, vadība: viņš meklē Dievu un lūdz Nācaretes Kungam palīdzību, jo atpazīst Viņā pravieti, cilvēku, kurš dara neparastas zīmes.
Kungs viņu uzņem, uzklausa un visbeidzot atklāj, ka cilvēka Dēlam ir jātop paaugstinātam, "lai ikviens iemantotu mūžīgo dzīvi" (Jņ 3, 15), un piebilst: "Jo Dievs tā mīlēja pasauli, ka deva savu vienpiedzimušo Dēlu, lai ikviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet iegūtu mūžīgo dzīvi" (Jņ 3, 16). Nikodēms, kurš, iespējams, tobrīd pilnībā neizprot šo vārdu nozīmi, noteikti to varēs izdarīt, kad pēc krustā sišanas palīdzēs guldīt kapā Pestītāja miesas (Jņ 19, 39): viņš sapratīs, ka Dievs, lai atpestītu cilvēci, kļuva par cilvēku un nomira pie krusta.
Jēzus par to runā Nikodēmam, pieminot kādu Vecās Derības epizodi (Sk 21,4–9), kad tuksnesī izraēlieši, kuriem uzbruka indīgas čūskas, tika izglābti, uzlūkojot vara čūsku, ko Mozus, paklausot Dieva pavēlei, bija izgatavojis un uzlicis uz kārts.
Dievs mūs izglāba, atklājoties mums, piedāvājot sevi kā mūsu ceļa biedru, skolotāju, ārstu, draugu, pat kļūstot par mūsu maizi, kas lauzta Euharistijā. Un, lai paveiktu šo darbu, Viņš izmantoja vienu no nežēlīgākajiem nāves instrumentiem, ko cilvēks jebkad ir izgudrojis: krustu.
Šī iemesla dēļ šodien mēs svinam krusta "paaugstināšanu": pateicamies par milzīgo mīlestību, ar kuru Dievs, apskaujot krustu - nāves līdzekli mūsu pestīšanas dēļ, pārveidoja to par dzīvības instrumentu, mācot mums, ka nekas nevar mūs šķirt no Viņa (Rm 8,35–39) un ka Viņa žēlsirdība ir lielāka par mūsu pašu grēku (sal. pāvesta Franciska katehēze, 2016. gada 30. marts).
Lūgsim, lai caur Jaunavas Marijas, mūsu Mātes, kura bija līdzās savam Dēlam Golgotā, aizlūgumu, Viņa glābjošā mīlestība iesakņotos un augtu arī mūsos un lai arī mēs spētu sevi dāvāt viens otram, tāpat kā Viņš atdeva sevi visu par mums visiem».
Pēc lūgšanas "Kunga eņģelis" pāvests ar smaidu teica: "Dārgie, šķiet, ka visi zina, ka šodien man paliek septiņdesmit. Es pateicos Kungam un saviem vecākiem; un es pateicos tiem, kas mani ir atcerējušies savās lūgšanās. Liels paldies visiem! Paldies! Jauku svētdienu!"
Svētais tēvs atgādināja, ka 15. septembrī aprit 60 gadi kopš Bīskapu sinodes dibināšanas, kas bija svētā Pāvila VI pravietiska intuīcija, lai bīskapi varētu īstenot vēl lielāku un ciešāku kopību ar apustuļa Pētera pēcteci. Pāvests pauda cerību, ka šī gadadiena palīdzēs stiprināt vienotību, veicināt sinodalitāti un Baznīcas misiju.
Romas bīskaps apsveica svētceļniekus no Itālijas un citām valstīm, īpaši no Tanzānijas, Čehijas, Čīles un Peru, kā arī dažādu grupu un apvienību pārstāvjus.
