Pāvests aicina augustīniešus reliģiskās dzīves centrā likt mīlestību

Inese Šteinerte - Vatikāns

 Svētais tēvs pateicās līdzšinējam ordeņa ģenerālprioram par viņa veikumu un sveica jauno ģenerālprioru, stājoties amatā, kā arī aicināja par viņu lūgties visus pārējos augustīniešus.

 “Ģenerālkapituls ir nozīmīga iespēja, lai kopā lūgtos un pakavētos pārdomās par saņemto dāvanu, par harizmas aktualitāti, kā arī par kopienas izaicinājumiem un problēmām,” teica pāvests. Viņš atzīmēja, ka piedalīties kapitulā, nozīmē uzklausīt Svēto Garu, zināmā veidā līdzīgi tam, ko teica svētais Augustīns, atgādinot par interioritātes nozīmi ticības ceļā, proti,  “neizej no sevis, atgriezies sevī pašā: patiesība mīt iekšējā cilvēkā” (De vera religione, 39,72).

 “No otras puses,” turpināja pāvests, “interioritāte nav bēgšana no mūsu personīgās un kopienas atbildības, no misijas, ko Kungs mums ir uzticējis Baznīcā un pasaulē, no neatliekamajiem jautājumiem un problēmām. Ir jāatgriežas sevī, lai vēl motivētāk un dedzīgāk izietu misijā. Atgriešanās sevī atjauno garīgo un pastorālo sparu: mēs atgriežamies pie ticības dzīves un konsakrācijas avotiem, lai varētu dāvāt gaismu tiem, kurus Kungs noliek mūsu ceļā. Mēs atklājam attiecības ar Kungu un brāļiem savā reliģiskajā ģimenē, jo no šīs mīlestības kopības varam gūt iedvesmu, lai labāk risinātu kopienas dzīves jautājumus un atbildētu uz apustuliskajiem izaicinājumiem.”

Pāvests Leons XIV, pats būdams augustīnietis, labi pārzina savas kopienas problemātiku. Uzrunājot brāļus, viņš atzīmēja, ka fundamentāls temats ir garīgie paaicinājumi un sākotnējā formācija. Svētais Augustīns šajā sakarā ir teicis: “Mīliet to, kas būsiet!” Pāvests šo aicinājumu nosauca par ļoti vērtīgu, jo īpaši tāpēc, lai nedomātu, ka reliģiskā formācija ir regulu kopums, ko ievērot, vai lietas, ko darīt, gluži, kā gatavs apģērbs, ko pasīvi valkāt. Svētais tēvs atgādināja, ka visa centrā, tomēr, ir mīlestība. Kristīgais, bet, jo īpaši, reliģiskais aicinājums rodas tad, kad tiek izjusts kaut kas liels, mīlestība, kas var pabarot un padzirdīt sirdi. Tāpēc augustīniešiem vispirms ir jārūpējas par palīdzību jauniešiem, lai viņi spētu saskatīt garīgā paaicinājuma skaistumu un mīlēt to, par ko atbildot uz šo aicinājumu, viņi varētu kļūt. “Aicinājums un formācija nav iepriekš noteiktas realitātes,” teica Leons XIV, “tas ir garīgs piedzīvojums, kas aptver visu personas vēsturi un runa ir galvenokārt par mīlestības piedzīvojumu ar Dievu.”

Mīlestība, ko savu garīgo meklējumu centrā lika Augustīns, ir būtisks kritērijs arī teoloģijas studiju un intelektuālās formācijas dimensijā. Lai pazītu Dievu, nav iespējams nonākt līdz Viņam tikai ar mūsu prātu un ar teorētisku informāciju sēriju, bet visvairāk par visu ir jāļauj sevi pārsteigt Viņa lielumam, ir jāuzdod jautājumi sev pašiem un jāsaskata notiekošo lietu jēga, lai pazītu Radītāja pēdas un visvairāk par visu, lai Viņu mīlētu un liktu Viņu mīlēt citiem. 

Svētais Augustīns aicina būt dāsniem un pazemīgiem, kas rodas tieši no mīlestības. Būt dāsniem komunicējot citiem to, ko esam atklājuši, lai tas nāktu par labu viņu ticībai. Būt pazemīgiem, lai nekristu lepnībā kā tie, kuri zināšanas meklē tāpēc, lai justos pārāki par citiem.

Pāvests aicināja ordeņa brāļus tiekties pēc dievišķās mīlestības, lai dzīvotu labāku kopienas dzīvi un labāk veiktu apustuliskās aktivitātes, liekot kopā materiālos, cilvēciskos un garīgos labumus. Leons XIV aicināja augustīniešus arī turpmāk uzticīgi ievērot evaņģēlisko nabadzību, lai viss, kas viņi ir un kas viņiem pieder, ieskaitot līdzekļus un struktūras, kalpotu viņu apustuliskajai misijai.

Svētais tēvs aicināja neaizmirst ordeņa misionāro paaicinājumu. Jau kopš pirmās misijas 1533. gadā, augustīnieši dāsni un dedzīgi ir sludinājuši Evaņģēliju visās pasaules malās, rūpējoties par vietējām kristīgajām kopienām, nododoties izglītībai, gādājot par nabadzīgajiem un veicot sociālo un karitatīvo darbību. “Šis misionārais gars nedrīkst apdzist,” teica pāvests, “jo arī šodien tas ir ļoti vajadzīgs.” Leons XIV pamudināja augustīniešus dzīvināt šo garu, atcerēties, ka evaņģelizējošā misija, uz kuru tie ir aicināti, prasa liecināt par pazemīgu un vienkāršu prieku, būt atvērtiem kalpošanai, dalīties tautas dzīvē, pie kuras viņi ir sūtīti.

Saviem brāļiem ordenī Pētera pēctecis novēlēja ar brālīgu prieku turpināt ģenerālkapitula darbu un ar sirds gatavību pieņemt Svētā Gara ierosinājumus.  Viņš deva tiem savu apustulisko svētību.