"Lai viss atmirdz tikai Kristū!" Kardināla Rafaela Merī del Vala atcere

Inese Šteinerte - Vatikāns

Rafaels Merī del Vals piedzima Londonā 1865. gadā ģimenē, kurā atvērtība uz pasauli bija ikdienas parādība. Viņa tēvs bija spāņu diplomāts, bet māte angliete. Rafaela bērnība aizritēja kosmopolītiskā vidē, tāpēc jau kopš bērnības viņš iepazina vairākas valodas un kultūras. Universālā elpa, kas valdīja mājās, vēlāk palīdzēja saskatīt aicinājumu Baznīcā. Ģimenē gūtā formācija viņu sagatavoja būt par paklausīgu instrumentu Svētā Krēsla diplomātiskajā dienestā. Tas bija lielu izaicinājumu laiks.

Būdams vēl pavisam jauns, Rafaels Merī del Vals tika aicināts kalpot pāvestam Leonam XIII, lai palīdzētu risināt delikātus jautājumus. Nedaudz vēlāk viņš kā apustuliskais delegāts tika sūtīts uz Kanādu, kur darbojās Baznīcas vienotības un katoliskās izglītības labā.

Pāvests Leons XIV uzrunā atgādināja, ka del Vals studēja Pontifikālajā Ekleziālajā akadēmijā – institūcijā, kuru vēlāk pats vadīja. Šeit viņš ar savu piemēru liecināja, ka Baznīcas diplomātija zeļ, ja priesteris dzīvo uzticībā savam aicinājumam, tam, kas nāk no sirds, kura savus talantus dāvā Kristum un Pētera pēcteču misijai (sal. 1 Kor 4,1-2).

Rafaelam del Valam bija tikko apritējuši 35 gadi, kad viņš tika nominēts par Nīkajas titulārarhibīskapu un 38 gadi, kad svētais Pijs X viņu iecēla kardināla kārtā un izvēlējās kalpojumam Vatikāna valsts sekretāra amatā. Viņa jaunais vecums nebija šķērslis, jo Baznīcas vēsture liecina, ka īsts briedums nav atkarīgs no gadiem, bet no identificēšanās ar Kristus pilnības mēru (sal. Ef 4,13). Sekoja uzticības, diskrētuma un dedzīga kalpojuma laiks, kas viņu darīja par vienu no nozīmīgākajām XX gadsimta pontifikālās diplomātijas personībām.

 “Tomēr, viņš nebija tikai rakstāmgalda diplomāts,” teica Leons XIV, “Romā viņu daudzreiz varēja redzēt bērnu un jauniešu vidū Trasteverē, kur viņš katehizēja, pieņēma grēksūdzes un bija mīlestības pilns garīgais pavadonis. Viņu tur pazina kā ļaudīm tuvu priesteri, kā tēvu un draugu. Un šī divkāršā dimensija – valdības diplomāts un cilvēkiem tuvs garīgais gans, bija tas, kas viņam piešķīra īpašu bagātību, jo viņš prata apvienot kalpojumu universālajai Baznīcai ar konkrētu uzmanību pret vismazākajiem (sal. 1 Pt 5, 2-3)”.

Viņa vārds palika vienots ar lūgšanu – ar “Pazemības litāniju”. Tajā izpaužas gars, ar kādu viņš veica savu kalpojumu. Pāvests pakavējās pie dažiem litānijas teikumiem, sakot, ka tie izceļ piemēru, kas noder visiem, kuri veic atbildīgus amata pienākumus Baznīcā un pasaulē, un īpaši, Svētā Krēsla diplomātiem.

 “No vēlēšanās tikt slavētam… atbrīvo mani, Kungs!” skan viens no šīs litānijas teikumiem. Pāvests atzīmēja, ka vēlēšanās tikt atzītiem, ir nemitīgs kārdinājums tam, kurš pilda atbildīgu pienākumu. Kardināls Merī del Vals to labi pazina, jo viņa nominācijas viņu izvirzīja pasaules uzmanības centrā. Un tomēr, no savas lūgšanas dziļumiem viņš prasīja būt atbrīvotam no aplausiem. Viņš zināja, ka vienīgais patiesais triumfs ir katru dienu teikt: “Kungs, esmu tur, kur Tu vēlies, darot to, ko Tu man uztici šodien”. “Šī klusā uzticība, kas nav redzama pasaules acīm, ir tā, kas paliek un nes augļus,” citējot Mateja Evaņģēliju (6,4), teica Leons XIV.

 “No vēlēšanās, lai man prasītu padomu… atbrīvo mani, Kungs!” Leons XIV atgādināja, ka Rafaels Merī del Vals atradās tuvu Benediktam XV un Leonam XIII, kā arī bija tiešs svētā Pija X līdzstrādnieks. Viņš varētu uzskatīt sevi par neaizvietojamu, tomēr ir parādījis, kāda ir diplomāta loma: ļaut, lai Dieva griba piepildās caur Pētera kalpojumu, atmetot personīgās intereses (sal. Fil 2,4). “Tas, kurš kalpo Baznīcā, necenšas, lai pārsvaru gūst viņa balss, bet gan, lai runā Kristus patiesība. Atsakoties, viņš atklāja patiesa kalpa brīvību (sal. Mt 20, 26-27),” teica pāvests.

 “No bailēm tikt pazemotam… atbrīvo mani, Kungs!” Pēc svētā Pija X nāves, del Valam tika uzticēti citi pienākumi, taču viņš turpināja kalpot ar tādu pašu uzticību, ar tāda cilvēka nopietnību, kurš zina, ka Baznīcā katrs kalpojums ir dārgs, ja viņš dzīvo Kristum. Tādā veidā, kardināls un diplomāts pierādīja, ka viņa uzdevums nebija priekš pjedestāla, bet, ka tas bija dedzīgas uzcītības ceļš. Pāvests Leons XIV piebilda, ka patiesa autoritāte nebalstās ne uz amatiem, ne tituliem, bet gan uz brīvību kalpot arī tālu no prožektoru gaismas (sal. Mt 23, 11). “Tas, kurš nebaidās pazaudēt ievērību, iemanto atvērtību pret Dievu,” teica pāvests.

 “No vēlēšanās būt atzītam… atbrīvo mani, Kungs!” Rafaels del Vals centās izdzīvot savu sūtību uzticībā Evaņģēlijam un gara brīvībā, neļaujot sevi vadīt vēlmei pēc tīkamā, bet gan patiesībai, kas vienmēr balstās mīlestībā. Viņš saprata, ka kristīgās dzīves auglīgums nav atkarīgs no cilvēciskās atzīšanas, bet no tāda cilvēka neatlaidības, kurš būdams vienots ar Kristu kā zars ar vīna koku, nes augļus noliktajā laikā (sal. Jņ 15,5). 

Pāvests sacīja, ka pietiek ar diviem teikumiem, lai izteiktu visu kardināla del Vala eksistenci. Pirmais ir viņa  bīskapa moto, ko Svētie Raksti uzliek uz Ābrama lūpām (sal. Rad 14,21): “Da mihi animas, cetera tolle”, jeb, “Dod man dvēseles, paņem visu pārējo”. Savā testamentā viņš lūdza, lai šis būtu vienīgais uzraksts uz viņa kapa, kas šodien atrodas Svētā Pētera bazilikas kriptās. Zem kupola, kas glabā apustuļa piemiņu, viņš vēlējās savu vārdu samazināt līdz šai vienkāršajai lūgšanai. Bez pagodinājumiem, tituliem un biogrāfijas: tikai sauciens, kas nāk no gana sirds!

Otrais teikums, kuru pieminēja pāvests, ir kardināla del Vala sacerētās “Pazemības litānijas” pēdējā lūgsna: “Lai citi varētu būt svētāki par mani, lai es kļūtu svēts tik, cik varu!” Pāvests Leons XIV paskaidroja, ka šeit tiek izcelta kristīgās dzīves dārgmanta, proti, svētums netiek mērīts ar salīdzinājumu, bet ar kopību. Kardināls saprata, ka mums ir jācenšas būt svētiem, veicinot citu cilvēku svētumu, ejot kopā pie Kristus (sal. 1 Ts 3, 12-13). “Lūk, tā ir Evaņģēlija loģika,” uzsvēra pāvests, “un tādai ir jābūt arī pontifikālās diplomātijas loģikai: vienotība un kopība, apzinoties, ka ikviens ir aicināts būt svēts tik, cik var.”

Uzrunas beigās kardināla Rafaela Merī del Vala studiju dalībniekiem Leons XIV novēlēja, lai šī tikšanās kļūtu par dziļas pateicības un iedvesmas avotu, jo īpaši tiem, kuri sadarbojas ar Pētera pēcteci diplomātijas jomā. Lai Jaunava Marija, kuru kardināls mīlēja ar bērna maigumu, māca ģimenēm, Svētā Krēsla diplomātiem un visiem, kuri kalpo Baznīcā, vienot patiesību un mīlestību, apdomību un drosmi, kalpojumu un pazemību, tādā veidā, lai viss atmirdz tikai Kristū.