Leons XIV iezemiešiem: "Kristus visām tautām dāvā dzīves pilnību"
Inese Šteinerte - Vatikāns
Leons XIV atzīmē, ka plānojot Jubilejas pasākumus, viņa priekšgājējs, pāvests Francisks ir vēlējies izcelt Baznīcas universālo raksturu, kas izpaužas daudzos paaicinājumos, cilvēka vecumos un dzīves situācijās, proti, ģimenes institūcijā, bērnos, pusaudžos, jauniešos, pieaugušajos, klēra locekļos un lajos, Baznīcas un sabiedrības kalpotājos. Šis universālums bagātinās arī ar tautu daudzveidību, tajā skaitā iezemiešiem, kuru vēsture, garīgums un cerība veido neaizvietojamu balsi visā Baznīcas kopienā.
Raugoties no šī viedokļa, pāvests Leons XIV norāda, ka ir svarīgi saprast, ka tad, kad šķērsojam Svēto durvju slieksni, mēs veicam ne tikai simbolisku žestu, ienākot skaistā svētnīcā, bet vairāk par visu, caur ticību vēlamies tuvoties pašam dievišķās mīlestības avotam, Krustā sistā atvērtajam sānam (sal. Jņ 20,27-29). Iekš šīs ticības esam brāļu tauta, viens Vienā (sal. Sv. Augustīns, Komentārs Psalmam, 127,4). Vadoties pēc šīs patiesības, mums ir jāpārlasa mūsu vēsture, lai nākotnē spētu dzīvot ar cerību, uz kuru mūs aicina Svētais gads, neraugoties uz nogurumu un pārbaudījumiem.
Vēršoties pie iezemiešu tautām, pāvests raksta, ka viņi ar pārliecību liecina, ka tikai Dievs ir universa sākums un mērķis (sal. Rm 11,36). Vispirms Viņš ir visu labumu avots. No šīs ticības pārliecības izriet priecīga pateicība, ieejot pa Kristus Sirds Svētajām durvīm.
Leons XIV atzīmē, ka ilgā iezemiešu evaņģelizācijas vēsture ir “gaismu un ēnu” pilna, kā to ir norādījuši arī Latīņamerikas un Karību bīskapi. Jubileja, kas ir piedošanas laiks, aicina no sirds piedot saviem brāļiem (sal. Mt 18,35), izlīgt ar savu vēsturi un pateikties Dievam par Viņa žēlsirdību. “Atzīstot gan gaismas, gan ēnas, kas ir bijušas pagātnē, saprotam, ka varam būt tauta tikai tad, ja patiešām ļausim sevī darboties Dieva varai, Viņa darbībai mūsos,” vēstījumā raksta pāvests. Viņš atgādina, ka Dievs, kurš visās kultūrās ir iesējis “Vārda sēklas”, liek tām ziedēt jaunā un pārsteidzošā formā, potējot tās, lai tās nestu augļus (sal. Jņ 15,2).
Pāvests norāda, ka caur dialogu un tikšanos iemācāmies redzēt pasauli, novērtēt to, kas ir labs un oriģināls katrā kultūrā un kopā atklājam, ka Kristus visām tautām dāvā dzīves pilnību. Šī jaunā dzīve mums tiek dota tāpēc, ka visi dalāmies cilvēciskajā trauslumā, ko ir iezīmējis sākotnējais grēks un ka mūs ir sasniegusi Kristus žēlastība, kurš par visiem ir izlējis savas asinis, lai mums būtu “dzīvības pārpilnība” (sal. Jņ, 10,10). Viņš dziedina un atpestī tos, kuri atver sirdi pret mums dāvāto žēlastību.
Vēstījumā teikts, ka nāciju “koncertā” iezemiešu tuatām drosmīgi un brīvi ir jāiepazīstina ar savu cilvēcisko, kultūras un kristīgo bagātību. “Baznīca klausās un bagātinās ar viņu vienreizējām balsīm, kurām ir neaizvietojama loma brīnišķīgajā korī, kurā visi dziedam: “Kungs, mūžīgais Dievs, mēs tev priecīgi dziedam savu slavas dziesmu”.
