Pāvests tiekas ar čigāniem – Jubilejas gada svētceļniekiem

Inese Šteinerte - Vatikāns

Pirms 60 gadiem, 1965. gada 26. septembrī, Pomēcijā, netālu no Romas, notika pirmā čigānu tikšanās ar pāvestu. Uz to ieradās svētais Pāvils VI. Vēlāk sekoja citas tikšanās ar citiem pāvestiem. Leons XIV nosauca trīs lietas, par kuru nozīmīgumu čigāni var būt dzīvi liecinieki. Tās ir ticība tikai Dievam, nepieķeršanās pasaulīgajiem labumiem un ticības apliecināšana darbos un vārdos. “Gandrīz tūkstoš gadu jūs esat bijuši svētceļnieki un nomadi kontekstā, kas maz pamazām pieņēma tādas attīstības formas, kas daudzējādā ziņā izrādījās netaisnīgas un nepanesamas,” teica pāvests. Viņš atzīmēja, ka tāpēc tā dēvētās “attīstītās” sabiedrības viņus ir atgrūdušas, vienmēr nostādot malā – pilsētu malā, tiesību malā, izglītības un kultūras malā. Svētais tēvs vērsa uzmanību uz to, ka čigānu klātbūtne Rietumu pasaules perifērijās ir zīme, kuru ņemt vērā, lai izskaustu daudzas grēka struktūras, lai cilvēce varētu attīstīties labvēlīgā gultnē, pretim mierīgākai un taisnīgākai sadzīvei harmonijā ar Dievu, ar radīto un citiem cilvēkiem.

Leons XIV atgādināja pāvesta Benedikta XVI teikto, tiekoties ar čigāniem 2011. gadā, proti, “jūs esat tauta, kas aizvadītajos gadsimtos nedzīvoja pēc nacionālistiskām ideoloģijām, netiecās sagrābt zemes, vai uzkundzēties citam tautām”. Savukārt, pāvests Francisks pēcsinodālajā pamudinājumā “Querida Amazonia” ir atzīmējis, ka “etniskās grupas, kuras ir attīstījušas savu kultūras bagātību, esot saistītas ar dabu un būdamas ar spēcīgu kopienas izjūtu, viegli saskata ēnas, kuras mēs nespējam saskatīt progresā, uz kuru pretendējam”.

Leons XIV iedrošināja čigānus ticēt pestīšanu nesošajam skaistumam, ko ietver viņu kultūra un ceļotāju situācija. Lai cieņa pret darbu un lūgšanu būtu viņu spēks, kas tiem palīdzētu salauzt neuzticības un baiļu mūrus.