Pāvests Libānas valdībai: Svētīgi miera nesēji
Jānis Evertovskis – Vatikāns
“Jūs esat tauta, kas nepadodas”, teica Leons XIV libāniešiem, “bet kas pārbaudījumu priekšā vienmēr prot drosmīgi atdzimt. Jūsu izturība ir neatņemama īstu miera veidotāju izturība: darbs miera labā īstenībā nozīmē nemitīgu sākšanu no jauna”. Pāvests piebilda, ka, lai veicinātu mieru, ir vajadzīga neatlaidība. Libānu vieno viena kopēja valoda. Ar to Romas bīskaps domāja ne tikai arābu valodu, bet īpaši “cerības valodu”, kas ļāva šai tautai vienmēr sākt no jauna.
Šķiet, ka visapkārt, gandrīz visā pasaulē, gūst uzvaru sava veida pesimisms un bezspēcības sajūta. Liekas, ka cilvēki vairs nespēj pat sev pajautāt, ko varētu darīt, lai izmainītu vēstures ritējumu. Šķiet, ka svarīgos lēmumus pieņem nedaudzi cilvēki, bieži vien nerēķinoties ar kopējo labumu. “Jūs esat daudz cietuši no ekonomikas, kas nogalina,” teica Leons XIV, atsaucoties uz pāvesta Franciska apustulisko pamudinājumu Evangelii Gaudium.
Romas bīskaps aicināja Libānas valdību nekad nešķirties no saviem ļaudīm un kalpot savai tautai, darot to dedzīgi un nesavtīgi. Viņš pieminēja arī tos libāniešus, kuri dzīvo izkaisīti pa visu plašo pasauli, un atgādināja, ka tie mīl savas saknes, lūdzas par savu tautu, kurai jūtas piederīgi, un to dažādi atbalsta.
Tātad, pirmā miera veicinātāju īpašība ir izturība. Otrā viņu iezīme ir izlīgšana. Viņi sāk no jauna, vispirms ejot grūto samierināšanās ceļu. Lai dziedētu ievainojumus, dažreiz jānomainās paaudzēm – atzina pāvests. “Ja rētas netiek ārstētas, ja netiek strādāts, piemēram, pie atmiņas dziedināšanas, pie tā, lai tuvinātu tos, kuri ir cietuši no netaisnībām un kuriem ticis pāri nodarīts, ir grūti virzīties uz mieru,” viņš sacīja. “Patiesība un izlīgšana vienmēr attīstās kopā, gan ģimenē, gan starp dažādām kopienām un dažādiem cilvēkiem valstī, gan arī starp tautām.”
Leons XIV atgādināja, ka kopējais labums ir svarīgāks par atsevišķu grupu labklājību. Dzīvot mierā nozīmē prast dzīvot vienotībā kā tiem, kuri ir izlīguši. Tas nozīmē arī strādāt kopā, plecu pie pleca, kopīgas nākotnes labā.
Trešā miera veicinātāju īpašība ir tā, ka tie paliek savā zemē – arī tad, kad tas prasa upurus. Lai paliktu vai atgrieztos ir vajadzīga liela drosme un tālredzīgs skatiens. Pāvests atzina, ka mēs labi zinām, ka nedrošība, vardarbība, nabadzība utt. liek daudziem jauniešiem un ģimenēm meklēt labāku dzīvi citur. Viņi pamet savu tēvzemi ar lielām sirdssāpēm. “Tomēr nedrīkstam aizmirst, ka palikt kopā ar savējiem un no dienas dienā strādāt, lai veidotu mīlestības un miera civilizāciju, ir kaut kas ļoti teicams,” viņš uzsvēra. “Baznīcai ne tikai rūp to cilvēku cieņa, kuri aizceļo uz citām zemēm, bet tā arī grib, lai neviens nebūtu spiests aizceļot un lai ikviens, kurš to vēlas, varētu droši atgriezties atpakaļ.”
Tātad, ko darīt, lai, jo īpaši jaunieši nejustos spiesti pamest savu zemi un emigrēt? – jautāja Romas bīskaps. Viņš aicināja kristiešus un musulmaņus, kā arī visas Libānas sabiedrības reliģiskās un civilās grupas iesaistīties, lai šajā jautājumā sensibilizētu starptautisko sabiedrību.
Leons XIV izcēla arī sieviešu neaizstājamo lomu sabiedrībā un miera veicināšanā. Uzrunas nobeigumā viņš cildināja libāniešu mīlestību pret mūziku. “Šis jūsu kultūras aspekts palīdz mums saprast, ka miers nav tikai cilvēku centienu rezultāts, lai cik nepieciešami tie arī būtu: miers ir Dieva dāvana, kas vispirms mājo mūsu sirdī,” sacīja pāvests. “Tas ir kā iekšējs impulss, kas virzās uz āru, padarot mūs spējīgus ļauties melodijas, kas ir lielāka par mums pašiem, proti, dievišķās mīlestības melodijas vadībai. Tie, kas dejo, kustas viegli, (…) saskaņojot savus soļus ar citu soļiem. Tāpat ir ar mieru, kas ir Gara iedvesmots ceļojums un liek mūsu sirdīm ieklausīties, padarot tās uzmanīgākas un cieņpilnākas pret citiem”.
