Leons XIV: atbruņojiet sirdis, sapņojiet par vienotu Libānu

Jānis Evertovskis – Vatikāns

Euharistijas svinībās piedalījās aptuveni 150 tk. ticīgo no visas Libānas. “No šīs esplanādes, no kurienes paveras skats uz jūru, arī es varu apbrīnot Libānas skaistumu, ko apdzied Svētie Raksti”, homīlijā sacīja Leons XIV, atzīstot, ka šo skaistumu diemžēl aptumšo nabadzība un ciešanas. Svētais tēvs piebilda, ka viņš tikko apmeklēja sprādziena vietu ostā un lūdzās par šīs briesmīgās traģēdijas upuriem.

Libānas skaistumu aizēno daudzās problēmas, kas skar tās iedzīvotājus: trauslā un bieži vien nestabilā politiskā situācija, dramatiskā ekonomiskā krīze, vardarbība un konflikti, kas turpina atdzīvināt senās bailes. Tādēļ ir saprotams, ka pateicība viegli pāriet mazdūšībā, slavēšanas dziesmai nav vietas sirdī, kas vīlusies, un cerības avoti izsīkst neskaidrības un apjukuma dēļ.

Tomēr, neskatoties uz daudzajām grūtībām, mierinājumu nes Svētajā Misē dzirdētie Kunga vārdi. Tie aicina saskatīt mazus gaismas stariņus, kas spīd nakts melnumā, lai mēs atvērtos pateicībai un kopā iesaistītos šīs zemes labā – norādīja pāvests. Jēzus pateicas Tēvam par to, ka Viņš atklājis savu varenību mazajiem un pazemīgajiem – tiem, kuri nepievērš sev uzmanību, kuri liekas esam maznozīmīgi vai pat nenozīmē neko, tiem, kuriem nav teikšanas. Leons XIV atzina, ka tā ir arī mums adresēta norāde raudzīties ar skaidru skatienu, lai atpazītu to mazo dzinumu, kas dīgst un aug pat sāpīgas vēstures augsnē. Pāvests teica:

“Es domāju par jūsu vienkāršo un patieso ticību, kas sakņojas jūsu ģimenēs un ko uztur kristīgās skolas; es domāju par neatlaidīgo darbu, ko veic draudzes, kongregācijas un kustības, lai atbildētu uz cilvēku lūgumiem un vajadzībām; es domāju par daudziem priesteriem un konsekrētajām personām, kas neskaitāmu grūtību vidū velta sevi savam aicinājumam; es domāju par lajiem, kas iesaistījušies tuvākmīlestības darbā un Evaņģēlija izplatīšanā sabiedrībā. Par šīm gaismām, kas ar grūtībām mēģina apgaismot nakts tumsu, par šiem mazajiem, neredzamajiem iedīgļiem, kas tomēr paver cerību nākotnei, mums šodien jāsaka kā teica Jēzus: «Mēs tevi slavējam, Tēvs!» Mēs pateicamies Tev, ka esi ar mums un neļauj mums grīļoties.”

Leons XIV paskaidroja, ka šī pateicība nedrīkst būt tikai iekšēja sajūta vai iluzora mierinājuma avots. Tai jāved mūs pie sirds pārveidošanās, dzīves maiņas un pie atziņas, ka Dievs vēlas, lai mēs dzīvotu ticības gaismā, cerības solījumā un mīlestības priekā. Mēs visi esam aicināti kopt šos labestības iedīgļus, nekrist mazdūšībā, nepadoties vardarbības loģikai un naudas elkdievībai, nenolaist rokas ļaunuma priekšā.

Pāvests aicināja katru libānieti darīt savu darbu un apvienot spēkus, lai šī zeme atgūtu savu agrāko spožumu. Ir tikai viens veids, kā to izdarīt: atbruņojot savas sirdis, nometot etniskās un politiskās izolācijas bruņas, atveroties saskarsmei ar citiem, atmodinot savās sirdīs sapni par vienotu Libānu, kur valda miers un taisnīgums, kur ikviens varētu atzīt otru par brāli vai māsu un kur beidzot varētu piepildīties pravieša Isaja vārdi: «Vilks mājos pie jēra, leopards apgulsies pie kazlēna, teļš un jauns lauva un trekni lopi būs kopā» (11, 6).

“Šis ir sapnis, kas uzticēts jums,” teica Leons XIV libāniešiem. “Miera Dievs to ieliek jūsu rokās. Libāna, celies! Kļūsti par taisnīguma un brālības mājvietu! Esi miera pravietojums visiem Tuvajiem Austrumiem!”