Īsta ticība neaprobežojas ar abstraktu garīgumu, bet izpaužas tuvākmīlestībā
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Itālijas Žēlsirdības brālību konfederācija ir katoļu brīvprātīgo kustība, kas apvieno simtiem vietējo “Misericordia” (itāļu valodā “žēlsirdība”) brālību visā valstī. Šīs brīvprātīgo biedrības nodarbojas galvenokārt ar neatliekamās medicīniskās palīdzības sniegšanu, pacientu transportēšanu, sociālo palīdzību, civilās aizsardzības darbiem katastrofu laikā, labdarību un palīdzību trūcīgajiem. Tā ir viena no vecākajām šāda veida kustībām Eiropā. Pirmā “Misericordia” brālība radās jau 1244. gadā Florencē ar mērķi aprūpēt slimos un ar cieņu apbedīt mirušos.
“Misericordie [brālībām] ir gadsimtiem sena vēsture, kuras saknes meklējamas viduslaikos”, iesākot savu uzrunu, teica pāvests. Viņš ieskicēja dažas dimensijas, kas raksturo šo kristīgo laju dzīvi: garīgums, mīlestība pret tuvāko (caritas) un vērība iepretī mūsdienu vajadzībām.
Garīgums kā spēka avots
Pāvests atgādināja par konfederācijas pirmsākumiem Florencē, kad ticīgie, ierauti karu un iekšējo nemieru virpulī, nolēma uzsākt sevis veltīšanas un kalpošanas ceļu. “Viņu piemērs, iespējams, tieši savas patiesās vienkāršības dēļ,” teica Romas bīskaps, “ātri vien sasniedza daudzus cilvēkus vispirms [Apenīnu] pussalā un pēc tam arī citās valstīs, līdz pat Portugālei un no turienes – Amerikai.” Leons XIV paskaidroja, ka sēklai, no kuras izauga šis lielais koks, ir sakramentāls raksturs, proti, tās pamats ir Kristība. Viņš mudināja organizācijas locekļus rūpēties par savu biedru kristīgo formāciju caur lūgšanu, katehēzi, sakramentu pieņemšanu, īpaši dalību svētdienas Svētajā Misē un Grēksūdzi, kā arī būt morāli konsekventiem savās izvēlēs, saskaņojot tās ar Evaņģēlija vērtībām un brālību tradīcijām. Šeit Svētais tēvs atgādināja sava priekšgājēja Jāņa Pāvila II vārdus, kurš 1986. gadā sacīja, ka, pateicoties neatlaidībai sakramentu pieņemšanā, mēs kļūstam par priecīgiem autentiskas kristīgas dzīves lieciniekiem.
Caritas: “Iet kopā” nevis tikai “darīt”
Runājot par otro – tuvākmīlestības dimensiju, pāvests uzsvēra, ka īsta ticības dzīve nekad nedrīkst aprobežoties ar “abstraktu garīgumu”, tas ir, atrautu no reālās dzīves, no konkrētiem tuvākmīlestības darbiem. Mīlestībai neizbēgami jāizpaužas jūtīgumā pret citu vajadzībām un nesavtīgā kalpošanā – viņš norādīja. “Misericordie” brālības ir klātesošas visur, kur cilvēki nonākuši kādās likstās un ārkārtas situācijās. “Jūs neaprobežojaties ar to, ka ‘kādam kaut ko darāt’, bet ‘ejat kopā’ – teica Leons XIV.
Uzrunas noslēgumā pāvests cildināja brālību spēju pastāvīgi pielāgoties mūsdienu cilvēku vajadzībām. Viņš klātesošajiem vēlēja būt cerības, mīlestības un miera lieciniekiem.
