Pāvests Romas diecēzes priesteriem: centrā – Evaņģēlija sludināšana
Jānis Evertovskis - Vatikāns
Romas bīskaps, izmantojot vārdus no svētā Pāvila otrās vēstules Timotejam (2 Tim 1,6), mudināja savas diecēzes garīdzniekus “atdzīvināt Dieva dāvanu”. Viņš paskaidroja, ka apustulis adresē šo aicinājumu kopienai, kas zināmā mērā zaudējusi savu sākotnējo sparu un pastorālo dedzību. Tādējādi Leons XIV vilka paralēli ar Mūžīgās pilsētas diecēzi, kur pašreizējā situācija un laika ritējums var izraisīt “zināmu nogurumu”, kam seko “vilšanās vai frustrācija” un “sava veida garīga un morāla lejupslīde”. Pāvests atgādināja, ka uguns ir nepārtraukti jāatdzīvina.
Šī uguns, no Kunga saņemtā dāvana, ir tā, ko Romas diecēze jau vairākus gadu simteņus nodod tālāk savām kopienām. Pāvests aicināja priesterus tomēr “pazemīgi atzīt, ka šīs uguns liesma ne vienmēr saglabā to pašu vitalitāti un ka tā ir jāatdzīvina”. Iemesli, kas var izraisīt apātiju misijas darbā, ir daudzi, sākot no “pēkšņām kultūras pārmaiņām”, “noguruma vai rutīnas smaguma” līdz pat “pieaugošajai atsvešinātībai no ticības un reliģiskās prakses”.
Lai atjaunotu pastorālo darbību Itālijas galvaspilsētā, Svētais tēvs izvirzīja trīs prioritātes. Pirmā attiecas uz “saikni starp kristīgo iniciāciju un evaņģelizāciju”, kas, pēc viņa domām, ir jāpārskata. “Parastā pastorālā darbība ir strukturēta pēc klasiskā modeļa, kur uzsvars tiek likts galvenokārt uz sakramentu administrēšanu”, paskaidroja pāvests. “Šāds modelis paredz, ka ticība tiek zināmā mērā nodota arī caur vidi, sabiedrību un ģimeni”, taču “kultūras un antropoloģiskās pārmaiņas, kas notikušas pēdējās desmitgadēs, liecina, ka vairs tā nav”. Pie tam jāpievieno Romas pilsētas īpatnības. “Tāpēc ir nepieciešams, lai draudzes pastorālās darbības centrā atkal būtu sludināšana, meklējot veidus un līdzekļus, kas palīdzētu cilvēkiem no jauna iepazīt Jēzus apsolījumu”, uzsvēra Leons XIV.
Uzrunas turpinājumā Svētais tēvs aicināja Romas diecēzes priesterus “iemācīties strādāt kopā, vienotībā” un darboties tā, lai panāktu lielāku koordināciju starp draudzēm. “Tik plašā teritorijā kā Roma ir jāpārvar autoreferenciālisma kārdinājums, kas izraisa pārslodzi un izkliedētību, un jāstrādā arvien vairāk kopā, jo īpaši ar kaimiņu draudzēm, apvienojot harizmas un potenciālu, kopīgi plānojot un izvairoties no iniciatīvu pārklāšanās”.
Visbeidzot, pāvests uzsvēra, cik svarīgi ir pieņemt un uzklausīt jauniešus. “Daudzi no viņiem – mēs to zinām – dzīvo bez jebkādas saiknes ar Dievu un Baznīcu”. Tāpēc ir jāizprot “viņu dziļā eksistenciālā neapmierinātība, apjukums, daudzās grūtības, kā arī faktori, kas liek viņiem iesaistīties virtuālajā pasaulē, un satraucošas agresivitātes simptomi, kas dažkārt izpaužas kā vardarbība”. Leons XIV aicināja priesterus ne tikai klausīties, bet arī uzturēt dialogu un sadarboties ar vietējām varas iestādēm, skolām, izglītības un humanitāro zinātņu speciālistiem un “visiem, kam rūp mūsu jauniešu liktenis un nākotne”.
