Pāvests: atklāsim Kristību kā brīvības avotu
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Pirmajā Lielā gavēņa svētdienā Leons XIV aicināja ticīgos atklāt no jauna Kristību kā brīvības un brālības avotu. Homīlijā viņš pārdomāja Lielā gavēņa un Kristības žēlastības nozīmi. Vietā, kur “dažu metru attālumā var sastapties ar šī laika pretrunām: bezrūpību, ar kādu ierodas un aizbrauc tie, kam ir visas ērtības, un tiem, kam nav jumta virs galvas; daudzajām labā iespējām un izplatīto vardarbību; vēlmi strādāt godīgi un nelegālo narkotiku tirdzniecību un prostitūciju,” Svētais tēvs aicināja draudzes ticīgos “uzņemties atbildību par realitāti”.
Pāvesta homīlijas pilnais teksts:
Dārgie brāļi un māsas,
pirms dažām dienām, ar Pelnu rituālu, mēs iesākām gavēņa laiku. Gavēnis ir intensīvs liturģiskais laiks, kas mums piedāvā iespēju atklāt no jauna mūsu Kristības bagātību, lai mēs dzīvotu kā pilnībā atjaunotas būtnes, pateicoties tam, ka Jēzus iemiesojās, nomira un augšāmcēlās.
Pirmā lasījuma un Evaņģēlija teksti, kurus mēs dzirdējām, savstarpējā dialogā palīdz mums atklāt Kristības dāvanu kā žēlastību, kas sastopas ar mūsu brīvību. Radīšanas grāmatas stāsts atgādina mums par mūsu kā radības stāvokli, kas tiek pārbaudīta ne tik daudz ar aizliegumu, kā bieži tiek uzskatīts, cik ar iespēju: iespēju veidot attiecības. Cilvēks ir brīvs atzīt un pieņemt Radītāja atšķirību, kurš atzīst un pieņem radību atšķirību. Lai nepieļautu šādu iespēju, čūska iedveš cilvēkā domu, ka var izdzēst jebkādu atšķirību starp radībām un Radītāju, kārdinot vīrieti un sievieti ar ilūziju kļūt par Dievu. Sātans mudina viņus iegūt kaut ko, ko, kā viņš saka, Dievs gribētu viņiem liegt, lai viņi vienmēr paliktu zemākā stāvoklī. Šis Radīšanas freskas attēls ir nepārspējams meistardarbs, kas attēlo brīvības drāmu.
Evaņģēlijs šķiet atbild uz seno dilemmu: vai es varu pilnībā realizēt savu dzīvi, sakot “jā” Dievam? Vai arī, lai būtu brīvs un laimīgs, man jāatbrīvojas no Viņa?
Kristus kārdināšanas aina būtībā risina šo dramatisko jautājumu. Tā mums palīdz atklāt Jēzus patieso cilvēcību, kas, kā māca koncila konstitūcija Gaudium et spes, atklāj cilvēku pašam sev: “Iemiesotā Vārda noslēpumā cilvēka noslēpums atrod patieso gaismu” (GS, 22). Patiesi, mēs redzam Dieva Dēlu, kurš, pretojoties senā Ienaidnieka viltībām, mums parāda jauno cilvēku, brīvo cilvēku, atklāj brīvību, kas piepildās, sakot “jā” Dievam.
Šī jaunā cilvēcība dzimst no kristības avota. Tāpēc – īpaši šajā Lielā gavēņa laikā – mēs esam aicināti atklāt Kristības žēlastību kā dzīvības avotu, kas ir mūsos un dinamiski pavada mūs, pilnībā respektējot mūsu brīvību.
Vispirms pats sakraments ir dinamisks, jo tas, ko tas sniedz, neizsīkst rituāla telpā un laikā, bet ir žēlastība, kas pastāvīgi pavada visu mūsu dzīvi, atbalstot mūsu sekošanu Kristum. Taču Kristība ir dinamiska arī tāpēc, ka tā aizvien no jauna liek mums doties ceļā, jo žēlastība ir iekšēja balss, kas mudina mūs līdzināties Jēzum, atbrīvojot mūsu brīvību, lai tā piepildītos Dieva un tuvākā mīlestībā.
Tādējādi mēs saprotam, ka Kristība mūs ievada attiecībās – tā aicina dzīvot draudzībā ar Jēzu un tādējādi ieiet Viņa kopībā ar Tēvu. Šīs žēlastības pilnās attiecības ļauj mums dzīvot arī patiesā tuvībā ar citiem, brīvībā, kas – atšķirībā no tā, ko sātans piedāvā Jēzum – nav savas varas meklējumi, bet mīlestība, kas sevi ziedo un padara mūs visus par brāļiem un māsām. Pāvils saka: “Nav ne jūda, ne grieķa, nav ne verga, ne brīvā, nav ne vīrieša, ne sievietes, jo jūs visi esat viens Kristū Jēzū” (Gal 3,28).
Brāļi un māsas, pāvests Leons XIII lūdza svētajam Jānim Bosko uzcelt tieši šeit baznīcu, kurā mēs šodien atrodamies. Viņš bija sapratis šīs vietas centrālo nozīmi. Tā atrodas blakus Termini stacijai un pilsētas unikālās krustcelēs, kas laika gaitā kļuva vēl nozīmīgāka.
Tāpēc, mīļie, šodien, tiekoties ar jums, es redzu jūs kā īpaša tuvuma, tuvības sargātājus ar šo teritoriju saistīto izaicinājumu priekšā. Šajā teritorijā ir daudz jauniešu, kas studē universitātē, pasažieru, kas brauc uz darbu un atpakaļ, imigrantu, kas meklē darbu, jauniešu bēgļu, kas šeit blakus esošajā telpā, pateicoties saleziāņu iniciatīvai, ir atraduši iespēju satikties ar itāļu vienaudžiem un īstenot integrācijas projektus; un tad vēl ir mūsu brāļi, kam nav mājokļa un kas atrod patvērumu Caritas telpās Marsala ielā. Dažu metru attālumā var sastapties ar šī laika pretrunām: bezrūpību, ar kādu ierodas un aizbrauc tie, kam ir visas ērtības, un tiem, kam nav jumta virs galvas; daudzajām labā iespējām un izplatīto vardarbību; vēlmi strādāt godīgi un nelegālo narkotiku tirdzniecību un prostitūciju.
Jūsu draudze ir aicināta uzņemties atbildību par šo realitāti, būt par Evaņģēlija ieraugu šīs teritorijas mīklā, būt par tuvības un mīlestības zīmi. Es pateicos saleziāņiem par nenogurstošo darbu, ko viņi veic katru dienu, un mudinu visus turpināt būt tieši šeit kā maza gaismas un cerības liesmiņa.
Lai Marija, Palīdzības Dievmāte, vienmēr atbalsta mūsu ceļu, dod mums spēku kārdinājumu un pārbaudījumu brīžos, lai mēs varētu pilnībā dzīvot Dieva bērnu brīvībā un brālībā.
