Leons XIV: sajust pelnos, kas tiek kaisīti uz galvas, degošās pasaules smagumu

Jānis Evertovskis – Vatikāns

“Atzīt savus grēkus, lai atgrieztos, jau ir augšāmcelšanās priekšvēstnesis un liecība,” sacīja pāvests Svētās Mises homīlijā. “Tas nozīmē nepalikt pelnos, bet piecelties un atjaunot. Tad Lieldienu trīs svētās dienas, ko mēs svinēsim noslēdzot Lielo gavēni, atklāsies visā savā skaistumā.” Leons XIV norādīja uz “degošās pasaules smagumu”, “karā iznīcinātajām pilsētām”, “starptautisko tiesību un taisnīguma starp tautām pelniem”, “veselām ekosistēmām”, “kritiskās domāšanas” un “svētuma pelniem”.

Pāvesta homīlijas pilnais teksts:

«Dārgie brāļi un māsas,

katra liturģiskā laika sākumā mēs ar aizvien jaunu prieku atklājam žēlastību būt Baznīcai, kopienai, kas aicināta klausīties Dieva Vārdu. Pravietis Joēls aizsniedza mūs ar savu balsi, kas izved ikvienu no savas izolācijas un padara atgriešanos par neatņemamu personisku un sabiedrisku nepieciešamību: “Sapulciniet tautu, sasauciet svēto draudzi, saaiciniet vecos, sapulciniet kopā bērnus un zīdaiņus” (Jl 2, 16). Viņš min cilvēkus, kuru prombūtni nebūtu grūti attaisnot: visneaizsargātākos un mazāk piemērotos lielām kopā sanākšanām. Tad pravietis nosauc vīru un sievu: šķiet, ka viņš aicina viņus izkāpt no savas privātās zonas, lai viņi justos kā daļa no lielākas kopienas. Tad kārta ir priesteriem, kuri jau atrodas – gandrīz vai pienākuma pēc – “starp priekštelpu un altāri” (17. p.); viņi tiek aicināti raudāt un atrast pareizos vārdus visiem: “Piedod, Kungs, savam tautai!” (17. p.).

Lielais gavēnis arī šodien ir spēcīgs kopienas laiks: “Sapulciniet tautu, sasauciet svēto draudzi” (Jl 2, 16). Mēs zinām, ka ir arvien grūtāk pulcēt cilvēkus un justies kā tautai, nevis nacionālistiskā un agresīvā veidā, bet kopībā, kurā katrs atrod savu vietu. Patiesībā šeit veidojas tauta, kas atzīst savus grēkus, proti, ka ļaunums nenāk no šķietamajiem ienaidniekiem, bet ir skāris sirdis, ir pašu dzīves sastāvdaļa un ar to jācīnās, drosmīgi uzņemoties atbildību. Mums jāatzīst, ka tā ir pretstraumes attieksme, bet, ja jau ir tik dabiski uzskatīt sevi par bezspēcīgiem degošās pasaules priekšā, tad tā ir patiesa, godīga un pievilcīga alternatīva. Jā, Baznīca ir arī kā pravietojums kopienām, kas atzīst savus grēkus.

Protams, grēks ir personīgs, bet tas veidojas reālajā un virtuālajā vidē, kurā mēs uzturamies, attieksmē, ar kādu mēs ietekmējam viens otru, nereti īstās “grēka struktūrās” ekonomiskā, kultūras, politiskā un pat reliģiskā ziņā. Pretstatīt elku pielūgšanai dzīvo Dievu – kā mums māca Raksti – nozīmē uzdrošināties brīvību un atrast to caur izceļošanu, ceļu. Vairs ne paralizēti, stīvi, iesīkstējuši savās pozīcijās, bet sapulcējušies, lai kustētos un mainītos. Cik reti ir atrast pieaugušos, kas nožēlo, cilvēkus, uzņēmumus un iestādes, kas atzīst, ka ir kļūdījušies!

Šodien mums ir tieši šāda iespēja. Un nav nejaušība, ka daudzi jaunieši, pat sekularizētā vidē, vairāk nekā agrāk jūt šīs dienas, Pelnu trešdienas, pievilcību. Tieši viņi skaidri saprot, ka ir iespējams dzīvot taisnīgāk un ka pastāv atbildība par to, kas Baznīcā un pasaulē nav kārtībā. Tāpēc ir jāsāk no tā, kas ir iespējams, un ar tiem, kas ir blakus. “Tagad ir labvēlīgs laiks, tagad ir pestīšanas diena!” (2 Kor 6, 2). Tādēļ mēs jūtam Lielā gavēņa misionāro nozīmi, nevis lai novērstos no darba ar sevi, bet gan lai to pavērtu daudziem nemiera pārņemtajiem un labās gribas cilvēkiem, kuri meklē ceļus uz patiesu dzīves atjaunošanos Dieva Valstības un Viņa taisnības perspektīvā.

“Kāpēc tautām būtu jāsaka: ‘Kur ir viņu Dievs?’” (Jl 2, 17). Pravieša jautājums ir kā sāpīgs dūriens. Tas atgādina arī mums par tām domām, kas attiecas uz mums un rodas tiem, kuri raugās uz Dieva tautu it kā no malas. Lielais gavēnis mudina mūs uz tādu virziena maiņu – atgriešanos – kas padara mūsu sludināšanu ticamāku.

Pirms sešdesmit gadiem, dažas nedēļas pēc Vatikāna II koncila noslēguma, svētais Pāvils VI vēlējās padarīt publisku Pelnu dienas ritu. Viņš Svētā Pētera bazilikā notiekošās vispārējās audiences laikā, visiem redzot, veica to pašu žestu, ko mēs šodien gatavojamies veikt. Viņš runāja par to kā par “svarīgu un iespaidīgu grēku nožēlas ceremoniju” (Pāvils VI, Vispārējā audience, 1966. gada 23. februārī), kas izaicina ierasto domāšanu un vienlaikus uzrunā kultūras jautājumus. Viņš teica: “Mēs, mūsdienu cilvēki, varam jautāt, vai šī pedagoģija joprojām ir saprotama. Mēs atbildam apstiprinoši. Jo tā ir reālistiska pedagoģija. Tas ir stingrs atgādinājums par patiesību. Tā mūs atgriež pie pareizā skatījuma uz mūsu eksistenci un mūsu likteni”.

Šī “gandarīšanas pedagoģija”, kā teica Pāvils VI, “pārsteidz mūsdienu cilvēku divos aspektos”: pirmais ir “viņa neizmērojamā spēja dzīvot ilūzijā, pašsugestēties, sistemātiski maldināt sevi par dzīves realitāti un tās vērtībām”. Otrais aspekts ir “galīgais pesimisms”, ko pāvests Montini sastapa visur: “Lielākā daļa cilvēces liecību, ko mums šodien piedāvā filozofija, literatūra, izklaide, – viņš teica, – sludina, ka viss ir neizbēgami tukšs, dzīve ir neizmērojami skumja, un pastāv absurda un neesamības metafizika. Šīs liecības ir pelnu apoloģija”.

Šodien mēs varam atzīt šo vārdu pravietisko raksturu un sajust pelnos, kas tiek kaisīti uz mūsu galvām, degošās pasaules un kara iznīcināto pilsētu smagumu: tie ir starptautisko tiesību un taisnīguma starp tautām pelni, veselu ekosistēmu un saskaņas starp cilvēkiem, kritiskās domāšanas un seno vietējo gudrību pelni, katrā radībā mītošā svētuma izjūtas pelni.

“Kur ir viņu Dievs?”, jautā tautas. Jā, mīļie, to mums jautā vēsture un vēl pirms tam – sirdsapziņa: nosaukt nāvi vārdā, nest tās pazīmes, bet liecināt par augšāmcelšanos. Atzīt savus grēkus, lai atgrieztos, jau ir augšāmcelšanās priekšvēstnesis un liecība: tas nozīmē nepalikt pelnos, bet piecelties un atjaunot. Tad Lieldienu trīs svētās dienas, ko mēs svinēsim noslēdzot Lielo gavēni, atklāsies visā savā skaistumā un nozīmē. Tas notiks, iesaistot mūs caur gavēni pārejas procesā no nāves uz dzīvību, no bezspēcības uz Dieva iespējām.

Tāpēc senie un mūsdienu mocekļi mirdz kā priekšgājēji mūsu ceļā uz Lieldienām. Senā romiešu Lielā gavēņa stationes tradīcija – no kurām šodien ir pirmā – ir izglītojoša: tā vedina domāt gan par svētceļnieku kustību, gan apstāšanos – statio – pie mocekļu “atmiņām”, uz kurām celtas Romas bazilikas. Vai tas nav aicinājums sekot brīnišķīgajām liecībām, kas tagad ir izkaisītas pa visu pasauli? Atpazīt to vietas, stāstus un vārdus, kuri izvēlējās Svētību ceļu un izgāja to līdz galam. Miljoniem sēklu, kas, pat ja šķita pazudušas, apraktas zemē, sagatavoja bagātīgu ražu, ko mums tagad jānovāc. Lielais gavēnis, kā mums liecina Evaņģēlijs, atbrīvojot mūs no vēlmes par katru cenu tikt pamanītiem (sal. Mt 6, 2.5.16), māca mums drīzāk redzēt to, kas dzimst, kas aug, un mudina mūs tam kalpot. Tā ir dziļa harmonija, kas izveidojas ar dzīvības Dievu, mūsu un visu Tēvu, tā cilvēka sirds dziļumos, kurš gavē, lūdzas un mīl. Mēs ar pieticību un prieku no jauna orientējam visu savu būtību, visu savu sirdi uz Viņu.»