Pāvests: atgriezt sportam tā cilvēcisko, izglītojošo un garīgo dimensiju
Jānis Evertovskis – Vatikāns
No 6. līdz 22. februārim Milānā un Kortīnā d’Ampeco notiek 25. ziemas olimpiskās spēles, bet no 6. līdz 15. martam tajās pašās vietās notiks 14. paralimpiskās spēles. Šajā sakarā Leons XIV piektdien, 6. februārī, publicēja vēstuli par sporta vērtību.
Jau pirmajās rindās pāvests atgādina, ka sports neaprobežojas ar augstiem sasniegumiem vai mediju šovu. Lai gan tas var būt profesionāla nodarbe, ko visi apbrīno, tomēr pirmkārt tas ir ikvienam pieejams pasākums. “Sporta nodarbības ir kopīga aktivitāte, kas pieejama visiem un ir veselīga gan miesai, gan garam,” raksta Romas bīskaps. No šāda viedokļa, viņaprāt, sports skar būtisko: runa ir par pūlēm, attieksmi pret ķermeni, citiem un sevi.
Olimpiskā pamiera gars
Pāvests ierindo sportu miera veicināšanas tradīcijas rindās, atgādinot svētā Jāņa Pāvila II vārdus un olimpiskā pamiera sākotnējo nozīmi. Konfliktu skartajā pasaulē šī tradīcija kļūst par cerības zīmi. “Karš vienmēr ir cilvēces sakāve,” brīdina pāvests. Ja turpretī sports tiek praktizēts un piedzīvots pareizā garā, tas “nāk par labu kopienas saliedētībai un kopējam labumam”.
“Sports joprojām turpina spēlēt nozīmīgu lomu lielākajā daļā kultūru. Tas piedāvā privileģētu telpu attiecībām un dialogam ar mūsu brāļiem un māsām, kas pieder pie citām reliģiskajām tradīcijām, kā arī ar tiem, kas neidentificējas ar nevienu no tām.”
Kristīgajā tradīcijā iesakņota izglītības vērtība
Pamatojoties uz Jāņa evaņģēliju, Leons XIV atgādina, ka Baznīca interesējas par sportu, jo tai ir svarīgs cilvēks. Sekojot svētajam Pāvilam, kurš kristīgo dzīvi salīdzināja ar skrējienu, kas prasa disciplīnu un neatlaidību, pāvests izceļ miesas, dvēseles un gara vienotību. Šī pārliecība parādās visā kristīgajā vēsturē: sākot ar svēto Akvīnas Tomu, kurš uzskatīja, ka spēles un atpūta ir daļa no tikumīgas dzīves, līdz Montenam, kas apgalvoja, ka mēs trenējam ne dvēseli un ne ķermeni, bet cilvēku.
“Katoļu Baznīca, pāvestu mācības gaismā, piedāvā tādu sporta skatījumu, kas ir vērsts uz cilvēka cieņu, viņa integrālu attīstību, izglītību un attiecībām ar citiem, uzsverot tā universālo vērtību – izceļot to kā līdzekli tādu vērtību kā brālība, solidaritāte un miers veicināšanai.”
Sports kā dzīves skola un tikšanās vieta
Leons XIV norāda, ka sports ir attiecību skola, īpaši komandu sports. “Esiet komandas spēlētāji. Piederība sporta klubam nozīmē atteikšanos no jebkāda veida egoisma un izolācijas,” viņš raksta, citējot pāvestu Francisku. Komandas spēlē jaunieši iemācās sadarboties, cienīt cits citu, piedot un tikt galā ar neveiksmēm. Tādējādi sports kļūst par īstu “mūsdienu areopāgu”, vietu dialogam ar visām kultūrām, reliģijām un uzskatiem.
Mūsdienu novirzes: nauda, panākumi un merkantilisms
Vēstulē pāvests runā arī par riskiem, kas apdraud sporta vērtības. “Kad sports tiek vērtēts tikai pēc ekonomiskiem parametriem vai dzīšanās pēc uzvaras par katru cenu, tad pastāv risks pazemināt sportistus līdz vienkāršai precei,” viņš raksta.
Dopinga lietošana, korupcija, panākumu diktatūra un politiskā instrumentalizācija ir novirzes, kas noniecina sporta vērtību. Sportam turpretī jābalstās uz lojalitāti un kopīgiem centieniem pēc izcilības.
Sacensības un tikšanās kultūra
Pāvests savā 18 lappuses garajā vēstulē piemin arī vārda “sacensības” sākotnējo nozīmi. Tas cēlies no latīņu cum-petere, kas nozīmē “meklēt kopā”. Patiesas sacensības apvieno partnerus kopīgos centienos: “Var uzvarēt, nepazemojot, var zaudēt, nezaudējot sevi kā personību”, viņš norāda. Šī loģika attiecas arī uz līdzjutējiem, kuri ir aicināti izdzīvot savu aizrautību kā brālības, nevis vardarbības vai fanātisma faktoru.
Pastorālais darbs ceļā uz “dzīvi pārpilnībā”
Leons XIV aicina Baznīcu pilnībā “investēt” sportā, izvēršot šajā laukā nopietnu pastorālo darbu. Svarīgi, lai Baznīca būtu tuva sportistiem, treneriem un vietējām kopienām. Šajā sakarā viņš iesaka bīskapu konferencēm veidot sporta birojus vai komisijas, kur tiktu plānoti un koordinēti pastorālie darbi. Sports var kļūt par privileģētu cilvēciskās un garīgās līdzgaitniecības vietu, ja vien tiek saglabāta uzticība tā identitātei. “Pārpilnība nedzimst no uzvaras par katru cenu, bet no dalīšanās, cieņas un prieka par kopīgo ceļu,” raksta Leons XIV.
