Leons XIV: "Lai sporta centrā vienmēr paliktu cilvēks!"
Inese Šteinerte - Vatikāns
“Spēļu laikā redzējām ne tikai ķermeņus kustībā, bet veselus stāstus: stāstus par uzupurēšanos, disciplīnu, uzcītību,” turpināja Leons XIV. Īpaši viņš izcēla paralimpiešu veikumu, kuri Svētā tēva vārdiem runājot, pierādīja, ka “ierobežojumi var kļūt par atklāsmes vietu”, par to, ka ir “nevis kaut kas, kas cilvēku ierobežo, bet, kas var tikt pārveidots – pārveidots pat jaunā kvalitātē.”
Pāvests atzīmēja, ka sportistu devums atgādina par to, ka neviens nespēj uzvarēt viens pats, jo aiz katras uzvaras slēpjas daudzi cilvēki, sākot no ģimenes locekļiem līdz komandas biedriem. Bez tam, sports palīdz nobriest raksturam, tas prasa stipru garīgumu un ir auglīga izglītības forma. Sports māca iepazīt savu ķermeni, to nepadarot par elku, valdīt pār emocijām, sacensties, nezaudējot brālīguma izjūtu, pieņemt zaudējumu bez izmisuma un uzvaru bez lepnības.
Leons XIV apgalvoja, ka sports ir autentisks, ja tas paliek cilvēcisks, proti, ja tas paliek uzticīgs savam pirmajam paaicinājumam būt par dzīves un talanta skolu. Tā ir skola, kurā mācās, ka īstie panākumi ir mērāmi pēc attiecību kvalitātes, nevis pēc prēmiju daudzuma, bet pēc savstarpējas cieņas, pēc prieka, kurā dalāmies ar citiem. “Pašreizējā laikā, kuru iezīmē šķelšanās, naidīgums un konflikti, kas pārvēršas iznīcinošos karos, jūsu devums pieņem vēl jo lielāku vērtību,” teica pāvests sportistiem, “sports ir un tam ir jākļūst par tikšanās telpu”.
Tāpat kā Olimpisko spēļu laikā, arī tiekoties ar olimpiešiem un paralimpiešiem Vatikānā, Svētais tēvs izcēla “olimpiskā pamiera” vērtību. “Jūs ar savu klātbūtni šo miera iespēju darījāt redzamu, pārraujot vardarbības loģiku, lai veicinātu tikšanos,” teica Leons XIV.
“Dārgie sportisti, jūs liecinājāt, ka pasaulē var dzīvot godīgā un skaistā veidā. Nesiet arī turpmāk ideju par to, ka var sacensties bez naida, ka var uzvarēt bez pazemošanas, ka var zaudēt, nezaudējot sevi,” uzrunas noslēgumā atgādināja pāvests. Viņš norādīja, ka tas attiecas arī citām jomām – uz sociālo, politisko, kā arī uz attiecību jomu starp tautām. Sports, ja tas tiek piekopts labā un godīgā veidā, kļūst par izlīgušas cilvēces laboratoriju, kur atšķirības nav drauds, bet gan bagātība. Pirms pavadīt sportistus ar savu apustulisko svētību, Romas bīskaps uzticēja tiem misiju, proti, darīt visu iespējamo, lai sporta centrā vienmēr paliktu cilvēks visās viņa izteiksmēs.
