Leons XIV: "Pietiek ar karu! Patiesais spēks izpaužas kalpošanā dzīvībai"

Jānis Evertovskis - Vatikāns

Atsaucoties Svētā tēva aicinājumam lūgties par mieru, ticīgie sapulcējās kopā, lai skaitītu Rožukroni. Bazilikā pie Jaunavas Marijas, Miera Karalienes, statujas kājām piecu kontinentu pārstāvji piecu Rožukroņa Godības noslēpumu laikā no Asīzes miera lāpas aizdedza pēc kārtas piecas sveces. Pēc Rožukroņa lūgšanas tika dziedāta Dievmātes litānija. Pēc tam pāvests teica uzrunu:

«Dārgie brāļi un māsas!

Jūsu lūgšana ir apliecinājums tai ticībai, kas saskaņā ar Jēzus vārdiem spēj pārcelt kalnus (sal. Mt 17,20). Paldies, ka atsaucāties šim aicinājumam, pulcējoties šeit, pie Svētā Pētera kapa, un daudzās citās vietās visā pasaulē, lai piesauktu mieru. Karš šķeļ, cerība vieno. Pārākums samīda, mīlestība paceļ. Elkdievība padara aklu, dzīvais Dievs apgaismo. Pietiek ar nedaudz ticības, ar kripatiņu ticības, dārgie draugi, lai kopā – kā cilvēce un ar cilvēcību – stātos pretī šai dramatiskajai vēstures stundai. Lūgšana nav patvērums, lai mēs bēgtu no savas atbildības, tā nav anestēzija, lai izvairītos no tām sāpēm, ko izraisa tik lielā netaisnība. Tā vietā tā ir visnesavtīgākā, universālākā un radikālākā atbilde nāvei: mēs esam tauta, kas jau augšāmceļas! Katrā no mums, katrā cilvēkā iekšējais Skolotājs māca mieru, mudina uz satikšanos un iedvesmo lūgšanai. Tāpēc pacelsim savu skatienu! Piecelsimies no drupām! Nekas mūs nevar ieslodzīt jau iepriekš nolemtajā liktenī, pat ne šajā pasaulē, kurā šķiet, ka nepietiek kapavietu, jo turpinās krustā sišana un dzīvības iznīcināšana bez tiesībām un žēlastības.

Svētais Jānis Pāvils II, nenogurstošs miera liecinieks, ar aizkustinājumu teica 2003. gada Irākas krīzes kontekstā: "Es piederu tai paaudzei, kura piedzīvoja Otro pasaules karu un izdzīvoja. Mans pienākums ir pateikt visiem jauniešiem, tiem, kas ir jaunāki par mani un kuriem nav bijusi šī pieredze: 'Lai nekad vairs nebūtu karu!', kā teica Pāvils VI savā pirmajā vizītē Apvienoto Nāciju Organizācijā. Mums jādara viss iespējamais! Mēs labi zinām, ka miers nav iespējams par katru cenu. Bet mēs visi zinām, cik liela ir šī atbildība" (Angelus, 2003. gada 16. marts). Šovakar es pievienojos viņa aicinājumam, kas ir tik aktuāls.

Lūgšana mūs māca rīkoties. Cilvēka ierobežotās iespējas lūgšanā savienojas ar Dieva bezgalīgajām iespējām. Domas, vārdi un darbi tad pārtrauc dēmonisko ļaunuma ķēdi un nostājas kalpošanā Dieva valstības labā: valstības, kurā nav ne zobena, ne drona, ne atriebības, ne ļaunuma banalizēšanas, ne netaisnīgas peļņas, bet tikai cieņa, sapratne un piedošana. Šeit mums ir aizsprosts tam visvarenības neprātam, kas ap mums kļūst arvien neparedzamāks un agresīvāks. Cilvēces līdzsvars ir smagi iedragāts. Nāves runās tiek iesaistīts pat Dieva svētais Vārds – dzīvības Dieva Vārds. Tad pazūd brāļu un māsu pasaule ar vienu Tēvu debesīs, un, kā nakts murgā, realitāti apdzīvo ienaidnieki. Visur ir jūtami draudi, tā vietā lai skanētu aicinājumi uzklausīt un satikties. Brāļi un māsas, tas, kurš lūdzas, apzinās savas robežas, viņš nenogalina un nedraud ar nāvi. Turpretī nāvei kalpo tas, kurš ir pagriezis muguru dzīvajam Dievam, lai par mēmu, aklu un kurlu elku padarītu sevi un savu varu (sal. Ps 115,4-8), kuram upurēt visas vērtības un pieprasīt, lai visa pasaule locītu ceļus.

Pietiek ar sevis un naudas elkdievību! Pietiek ar spēka izrādīšanu! Pietiek ar karu! Patiesais spēks izpaužas kalpošanā dzīvībai. Svētais Jānis XXIII ar evaņģēlisku vienkāršību rakstīja: "No miera ieguvēji ir visi: indivīdi, ģimenes, tautas, visa cilvēku saime". Un, atkārtojot Pija XII kodolīgos vārdus, viņš piebilda: "Ar mieru nekas nav zaudēts. Ar karu var tikt zaudēts viss" (Enciklika Pacem in terris, 62).

Apvienosim miljonu un miljardu vīriešu un sieviešu, vecu cilvēku un jauniešu morālo un garīgo enerģiju, kuri šodien tic mieram, kuri šodien izvēlas mieru, kuri dziedē brūces un labo postījumus, ko atstājis kara trakums. Es saņemu daudz vēstuļu no bērniem konfliktu zonās: tās lasot, ar nevainības patiesumu var sajust visas tās šausmas un necilvēcību, ar ko plātās daži pieaugušie. Ieklausīsimies bērnu balsīs!

Dārgie brāļi un māsas, protams, pastāv neatliekama valstu vadītāju atbildība. Viņiem mēs saucam: apstājieties! Ir pienācis miera laiks! Sēdieties pie dialoga un mediācijas galdiem, nevis pie galdiem, kur tiek plānota pārapbruņošanās un lemts par nāvējošu rīcību! Tomēr ne mazāka ir mūsu visu – tik daudzu dažādu valstu vīriešu un sieviešu – atbildība: milzīgs cilvēku daudzums, kas noraida karu ar darbiem, ne tikai vārdiem. Lūgšana mūs mudina pārveidot to, kas vēl ir palicis vardarbīgs mūsu sirdīs un prātos: pievērsīsimies miera valstībai, kas tiek celta dienu no dienas mājās, skolās, apkaimēs, pilsoniskajās un reliģiskajās kopienās, ar draudzību un satikšanās kultūru atkarojot vietu strīdiem un bezcerībai. Atgriezīsimies pie ticības mīlestībai, mērenībai, labai politikai. Veidosim sevi un iesaistīsimies personīgi, katrs atbildot uz savu aicinājumu. Katram ir sava vieta miera mozaīkā!

Rožukronis, tāpat kā citas senas lūgšanu formas, mūs šovakar vienoja savā regulārajā ritmā, kas balstīts uz atkārtošanu: miers rod vietu tieši tā – vārdu pēc vārda, žestu pēc žesta, kā klints tiek izskalota piliens pēc piliena, kā stellēs audums virzās uz priekšu kustību pēc kustības. Tie ir dzīves ilgie laiki, Dieva pacietības zīme. Mums nevajadzētu ļauties pasaules paātrinājumam, kura nezina, kam dzenas pakaļ, bet atgriezties pie kalpošanas dzīvības ritmam, radības harmonijai un dziedēt tās brūces. Kā mūs mācīja pāvests Francisks, "ir vajadzīgi miera kaldinātāji, kas gatavi ar izdomu un drosmi uzsākt dziedināšanas un jaunas satikšanās procesus" (Enciklika Fratelli tutti, 225). Patiešām, pastāv miera "arhitektūra", kurā iesaistās dažādas sabiedrības institūcijas, katra savas kompetences ietvaros, taču pastāv arī miera "amatniecība", kas mūs iesaista (turpat, 231).

Dārgie brāļi un māsas, atgriezīsimies mājās ar šo apņemšanos lūgties vienmēr, nepagurstot, un ar dziļu sirds atgriešanos. Baznīca ir liela tauta, kas kalpo izlīgšanai un mieram, kas virzās uz priekšu bez svārstīšanās, pat ja kara loģikas noraidīšana tai var maksāt nesapratni un nicinājumu. Tā sludina miera Evaņģēliju un māca paklausīt Dievam vairāk nekā cilvēkiem, īpaši tad, kad runa ir par citu cilvēku bezgalīgo cieņu, ko apdraud pastāvīgie starptautisko tiesību pārkāpumi. "Ir vēlams, lai visā pasaulē katra kopiena kļūtu par 'miera namu', kur mācās kliedēt naidīgumu caur dialogu, kur tiek īstenots taisnīgums un sargāta piedošana. Šodien vairāk nekā jebkad agrāk ir jāparāda, ka miers nav utopija" (Vēstījums LIX Pasaules miera dienā, 2026. gada 1. janvārī).

Visu valodu, tautu un nāciju brāļi un māsas: mēs esam viena saime, kas raud, kas cer un kas ceļas augšā. "Lai nekad vairs nebūtu kara – notiekošā bez atpakaļceļa, lai nekad vairs nebūtu kara – sēru un vardarbības spirāles" (Svētas Jānis Pāvils II, Lūgšana par mieru, 1991. gada 2. februāris).

Dārgie draugi, miers lai ir ar jums visiem! Tas ir augšāmcēlušā Kristus miers, Viņa mīlestības upura pie krusta auglis. Tāpēc mēs vēršamies pie Viņa ar savu lūgšanu:

Kungs Jēzu, Tu uzvarēji nāvi bez ieročiem un vardarbības: Tu iznīcināji tās varu ar miera spēku. Dāvā mums savu mieru, kā nedrošajām sievietēm Lieldienu rītā, kā mācekļiem, kuri bija paslēpušies un nobijušies.

Sūti Savu Garu – elpu, kas dod dzīvību, kas samierina, kas padara pretiniekus un ienaidniekus par brāļiem un māsām.

Iedvesmo mūsos Marijas, Tavas mātes, uzticību, kura ar satriektu sirdi stāvēja pie Tava krusta, stipra ticībā, ka Tu augšāmcelsies.

Lai pienāk gals kara neprātam un lai zemi kopj un apstrādā tie, kuri vēl prot radīt, prot sargāt un prot mīlēt dzīvību.

Uzklausi mūs, dzīvības Kungs!»

Īsi pirms Rožukroņa lūgšanas Leons XIV sveica ticīgos, kas bija pulcējušies Svētā Pētera laukumā, lai no turienes vienotos lūgšanā par mieru. “Paldies par jūsu klātbūtni, par to, ka vēlējāties atsaukties šim aicinājumam,” viņš teica. “Mēs vēlamies pateikt visai pasaulei, ka ir iespējams veidot mieru, jaunu mieru, ka ir iespējams visām tautām sadzīvot, neatkarīgi no to reliģijas vai rases.”