Pāvests studentiem: esiet miera veicinātāji, bruņošanās kalpo elites interesēm
Jānis Evertovskis - Vatikāns
Vispirms Leons XIV norādīja, ka viņam ir svarīga šī tikšanās, jo viņš ir arī Romas bīskaps. Viņš atgādināja, ka Romas diecēze un Sapienza ir parakstījušas konvenciju par universitātes humānā koridora izveidi studentiem no Gazas joslas. Jau augstskolas rektore pirms pāvesta uzrunas darīja zināmu, ka tieši pirms divām dienām universitātē ieradās pirmie četri studenti no Gazas. Pēc šiem viņas vārdiem zālē atskanēja ilgi aplausi. “Šī universitāte īpaši izceļas ar savu apņemšanos aizstāvēt tiesības uz studijām – arī tiem, kuriem ir mazākas finansiālās iespējas, personām ar invaliditāti, ieslodzītajiem un tiem, kas ir ieradušies kā bēgļi no kara zonām,” teica pāvests. “Ar gana sirdi es vēlētos vispirms vērsties pie studentiem un pēc tam pie pasniedzējiem.”
Vēršoties pie studentiem, Leons XIV pieminēja svēto Augustīnu, sakot, ka viņš bija jaunietis, kura sirdi plosīja nemiers. Augustīns pieļāva savā dzīvē ar smagas kļūdas, taču aizvien aizrautīgi tiecās pēc skaistuma un gudrības. Viņš tiecās pēc patiesības un to meklēja. Šajā sakarā pāvests studentiem teica: “Kad alkas pēc patiesības pārtop meklējumos, mūsu uzdrīkstēšanās pētniecībā liecina par cerību uz jaunu pasauli.”
Svētais tēvs norādīja, ka nemieram ir arī sava tumšā puse. “Mums nav jāslēpj, ka daudzi jaunieši jūtas slikti,” viņš atzina. “Ikvienam mēdz būt smagi dzīves posmi, taču kādam var rasties iespaids, ka tie nekad nebeigsies. Šodien tas arvien vairāk ir atkarīgs no gaidu šantāžas un spiediena sasniegt rezultātus,” uzsvēra pāvests. “Tie ir visaptveroši meli, ko rada sagrozīta sistēma, kura reducē cilvēkus līdz skaitļiem, sakāpinot sāncensību un pametot mūs trauksmes apburtajā lokā. Tieši šis daudzu jauniešu garīgais diskomforts mums atgādina, ka mēs neesam tas, kas mums pieder, ne arī nejauši salikta matērija mēmajā kosmosā. Mēs esam alkas, nevis algoritms!”
Uzrunas turpinājumā Leons XIV aplūkoja divus svarīgus jautājumus. Vispirms viņš uzsvēra, ka jauniešu iekšējais nemiers patiesībā ir aicinājums meklēt savu identitāti, uzdodot sev jautājumu, kas es esmu. “Kas tu esi?” Tas ir jautājums, ko uzdodam viens otram un klusumā uzdodam Dievam; jautājums, uz kuru varam atbildēt tikai mēs, bet nekad nevaram atbildēt vienatnē. Šeit svarīgs aspekts, pirmkārt, ir attiecības, jo mēs veidojamies caur valodu, kultūru, satikšanos ar citiem, un, otrkārt, jāņem vērā, ka cilvēks nav tikai dati vai skaitļu suma. Identitātes meklējumi ir personisks un garīgs process, ko nevar aizstāt neviens algoritms.
Pieaugušajiem un sabiedrībai kopumā jauniešu nemiers ir izaicinājums. “Kādu pasauli mēs viņiem atstājam,” mēs jautājam. Šajā sakarā pāvests norādīja uz karu un kara retorikas sakropļoto pasauli, un “prāta piesārņojumu”. Viņš aicināja pārtraukt bruņošanās sacensību, uzsverot, ka milzīgos militāros izdevumus nedrīkst saukt par aizsardzību, ja tādā veidā tiek atņemti resursi izglītībai un veselībai, un iegūst tikai elite, kurai nerūp kopējais labums. Leons XIV teica:
“Nesauksim par "aizsardzību" bruņošanos, kas palielina spriedzi un nedrošību, izsmeļ investīcijas izglītībā un veselībā, grauj uzticību diplomātijai un bagātina eliti, kurai nerūp kopējais labums. Tāpat ir jāuzrauga mākslīgā intelekta attīstība un pielietojums militārajā un civilajā jomā, lai tas neatbrīvotu no atbildības cilvēka izvēles un nepasliktinātu konfliktu traģismu. Tas, kas notiek Ukrainā, Gazā un palestīniešu teritorijās, Libānā un Irānā, raksturo nežēlīgu kara un jauno tehnoloģiju attiecību evolūciju, kas ierauj iznīcības spirālē. Lai studijas, pētniecība un investīcijas iet pretējā virzienā: lai tās ir radikāls "jā" dzīvībai! Jā nevainīgai dzīvībai, jā jaunai dzīvībai, jā to tautu dzīvībai, kuras lūdz mieru un taisnīgumu!”
Atsaucoties uz encikliku Laudato si’, pāvests atzina, ka klimata situācija nav uzlabojusies, tomēr aicināja jauniešus nepadoties rezignācijai. Viņš tos mudināja studēt, rūpēties par taisnīgumu, būt miera veicinātājiem un sargāt radību.
Uzrunas noslēgumā Leons XIV vērsās pie docētājiem, uzsverot viņu izšķirošo lomu ne tikai zināšanu nodošanā, bet arī jauno cilvēku personības un viņu sirdsapziņas veidošanā. Docētāju darbs ir prasīgs, taču aizraujošs. Svarīgi, lai viņi ticētu saviem studentiem. Šī uzticība ir atslēga, lai uzrunātu ne tikai jauniešu prātus, bet arī viņu sirdis un palīdzētu tiem kļūt par vērtību lieciniekiem. Mācīšana ir tuvākmīlestības forma. Pāvests norādīja, ka zināšanām nebūtu jēgas, ja tās kalpotu tikai darba tirgum un neveidotu cilvēka sirdsapziņu un taisnīguma izjūtu; tām ir jāpalīdz studentam saprast, kas viņš ir, un jāparāda līdzsvars starp studijām un dzīvi.
Romas bīskaps arī atgādināja, ka šai universitātei ir dievišķs vārds. “Sapienza” tulkojumā nozīmē “Gudrību”. Tā ir studiju un pētniecības vieta, kas jau gadsimtiem ilgi veido kritisko domāšanu.
