Kur meklēt Dievu, kad esam pilnīgā tumsā un vairs nav spēka?

Jānis Evertovskis – Vatikāns

Dialogu uzsāka kāds jaunietis, kurš nesen – aizvadītajās Lieldienās – saņēma Kristības sakramentu. Viņš atzina, ka, augot sabiedrībā, kas kā vienīgos dzīves mērķus izvirza produktivitāti, panākumus un ārēja tēla spodrināšanu, viņš piedzīvoja milzīgu iekšēju tukšumu. Šis tukšums lika viņam uzsākt patiesības meklējumus. Jaunietis vērsās pie pāvesta ar jautājumu: kā saglabāt skatienu, kas būtu vērsts uz augšu – uz to, kas patiešām ir svarīgs, ja sabiedrība nemitīgi spiež skatīties tikai uz zemi vai pašam uz sevi? Kā šādos apstākļos sadzirdēt savu patieso aicinājumu?

Peļņas un efektivitātes kults kā sirdsapziņas anestēzija

Leons XIV vispirms pauda neviltotu prieku par jaunieša drosmi un visu to pieaugušo izvēli, kuri Lieldienās no jauna atklāja kristīgo ticību pēc varbūt zināmas attālināšanās no Dieva. Viņš uzsvēra, ka ikviena iekšējā pieredze un meklējumi veicina cilvēka briedumu un paplašina iekšējās dzīves telpu. Tomēr pāvests norādīja uz fundamentālu patiesību: cilvēka sirds slāpes pēc laimes un patiesības nevar remdēt nekas galīgs. Šīs slāpes ir paša Dieva dāvana. Mēs esam radīti bezgalībai, tāpēc katrs sasniegtais mērķis mums liek doties uz priekšu, aicinot ieskatīties sevī un doties dziļumā.

Svētais tēvs aicināja jauniešus izkopt sevī šo veselīgo nemieru. Viņš atzina, ka mūsdienu sabiedrībā peļņas un efektivitātes elku kults ir nekas cits kā sociāla anestēzija, lai iemidzinātu cilvēka sirdsapziņu un pakļautu to noteiktam sabiedrības modelim. Kad cilvēks iemācās apstāties, novērtēt to, kas ir svarīgs, novērtēt laiku un pārdomāt savu dzīvi Evaņģēlija gaismā, viņš attīsta kritisku skatījumu uz sociālo sistēmu, kuras centrā cilvēkam nav vietas un kas izraisa netaisnību un eksistenciālu nabadzību. Pāvests uzsvēra, ka Dievs ir jāatrod tieši šajā – pašreizējā – realitātē un sabiedrībā, nevis kādā iedomātā, ideālā pasaulē. Lai to spētu, ir jārada telpa klusumam, Evaņģēlija lasīšanai ikdienā un sarunai ar Dievu. Turklāt šis ceļš nav jāiet vienatnē – ir svarīgi, lai šajā iekšējā ceļā kāds mūs pavadītu. Tie var būt priesteri, klosterļaudis un citi līdzgaitnieki.

Otrā liecība skāra vienu no mūsdienu sabiedrības smagākajām, taču bieži vien noklusētajām tēmām – depresiju un pašnāvības mēģinājumus. Jauniete atklāti stāstīja par savu daudzo gadu cīņu ar šo “kluso slimību”, kas nes izolāciju un neizturamas sāpes, līdz kādā piektdienas vakarā viņa zaudējusi cerību un mēģinājusi sev atņemt dzīvību. Viņa pateicās Dievam par doto otro iespēju, taču uzdeva jautājumu: kur saskatīt Dievu, kad mēs esam pilnīgā tumsā un vairs nav spēka? Kā uzticēties Viņam, kad šķiet, ka nekas, pat paša dzīvība, vairs nav vērta?

Dieva klātbūtne tumsā

Pāvests neslēpa aizkustinājumu par meitenes drosmi un nosauca viņas atgriešanos dzīvē par brīnumu, kas līdzinās Evaņģēlija notikumiem, kur, saskaroties ar Jēzu, tie, kuri jutās pazuduši, atguva savai dzīvei jēgu.

Leons XIV pievērsās mentālās veselības krīzei, norādot, ka šīs slimības izplatība tā sauktajās attīstītajās sabiedrībās liecina par dziļām kļūdām pašā progresa izpratnē. Sabiedrība izdara uz cilvēku pārāk lielu spiedienu un izvirza nereālas cerības, tāpēc veselības aizsardzības sistēmām šī neredzamā kaite būtu jāizvirza par prioritāti.

Atbildot uz jautājumu par to, kur saskatīt Dievu, kad esam pilnīgā tumsā, Svētais tēvs pieminēja Jēzus dzīves pēdējos mirkļus. Kungs piedzīvoja tumsu, bailes un sāpes. Ģetzemanes dārzā un pie krusta Viņš uzņēmās visas cilvēces vientulību un ciešanas. Kad Jēzus sauca: “Mans Dievs, mans Dievs, kāpēc Tu mani atstāji?”, Viņš padarīja šo izmisuma kliedzienu par savu lūgšanu.

Tumsas brīžos mēs varam instinktīvi domāt, ka Dievs mūs ir atstājis, bet Jēzus krusts mums atklāj, ka Dievs mūs nepamet, ka Viņš paliek pienaglots pie krusta kopā ar mums mūsu sāpju un ekstrēmās vientulības momentos, ka viņš savāc ne tikai mūsu asaras, bet arī mūsu sāpju kliedzienu, ko citi nedzird.

Atsaucoties uz Benediktu XVI katehēzi par Jēzus dzīves pēdējām stundām, Leons  XIV uzsvēra, ka brīžos, kad mums šķiet, ka Dievs mūs ir pametis, mēs drīkstam savas sāpes izkliegt un pat protestēt kā Ījabs, jo Dievs ir turpat blakus – Viņš cieš kopā ar mums. Šajā sakarā pāvests brīdināja mūs, ticīgos, un visu Baznīcu, lai mēs neuztvertu ciešanas tikai garīgi, nepiešķirt tām pārlieku garīgu nozīmi, virspusēji tās skaidrojot ar “Dieva gribu” vai kādu no Viņa mistiskajiem plāniem, jo tā mēs riskējam šīs ciešanas noniecināt, noklusēt un ievainot cilvēkus. Dievs nevēlas ciešanas, Viņš tās nes kopā ar mums un mūs neatlaidīgi aicina Viņam uzticēties – uzsvēra pāvests.

Trešo, visdramatiskāko liecību sniedza kāda meitene, kura uzauga nabadzīgā Barselonas kvartālā. Bērnībā viņas tēvs mēģināja nogalināt māti; māte tika glābta, pateicoties kādam jaunietim, kurš upurēja savu dzīvību. Tēvs nokļuva cietumā, māte sāka lietot narkotikas, un meitene desmit gadu vecumā nonāca nepilngadīgo aprūpes centrā. Tur, par spīti savam nocietinātās sirds aizsargmūrim, viņa pirmo reizi piedzīvoja ģimenisku mīlestību, uzzināja par Jēzu un saņēma Kristību. Lai gan vēlāk pusaudžu gados viņa pret Dievu dumpojās, kādās rekolekcijās piedzīvoja Dieva mīlestību. Tomēr viņai joprojām ir smagi piedot tēvam, un viņa jautā: kur Tu biji, Dievs, kad es biju maza? Kā es varu piedot tēvam, kurš man gandrīz atņēma māti? Kā es varu patiesi samierināties ar Dievu?

Piedošana ir pakāpenisks process

Pāvests, atbildot, pievērsās diviem jautājumiem. Viņš runāja par paša cilvēka atbildību par ļaunumu un piedošanu kā procesu.

Pirmkārt, runājot par jautājumu “kur bija Dievs?”, Leons XIV aicināja mainīt perspektīvu. Jautājums ir jāuzdod nevis Dievam, bet gan cilvēcei: kāpēc mēs dažreiz kļūstam par ļaunuma vergiem un līdz ar to sākam izturēties pret citiem vardarbīgi? Kāpēc mēs nespējam mīlēt, cienīt citus un respektēt viņu brīvību? Šajā kontekstā viņš pieminēja mūsdienu sabiedrības sērgu – toksisko gaisotni, kas valda ģimenēs, un vardarbību pret sievietēm, kas nereti beidzas ar viņu noslepkavošanu. Tad pāvests uzsvēra:

“Mēs nevaram uzvelt Dievam to, kas ir uzticēts mūsu pašu atbildībai. Mēs nevaram iedomāties, ka Dievs no augšienes automātiski atbildēs uz mūsu vajadzībām vai brīnumainā kārtā novērsīs ļaunumu. Viņš mūs ir apveltījis ar prātu un gribu, Viņš mums ir devis sirdsapziņu, Viņš mūs ir ietērpis cieņā un brīvībā, un jo īpaši – Viņš ir nācis mums pretī savā Dēlā Jēzū Kristū, lai parādītu ceļu, kas ejams, lai mūsu dzīve būtu pilnībā cilvēcīga un mūsu sabiedrībā valdītu taisnīgums, miers un brālība.”

Leons XIV piebilda, ka Dievs mums ir devis savu Garu tieši tāpēc, lai visu mūsu cilvēcisko attiecību atslēga būtu mīlestība. Ja pastāv vardarbība, ja gūst virsroku egoisms, ja pat mīlestība tuvinieku starpā pārvēršas naidā, tad jautājumi mums ir jāuzdod sev pašiem, nevis Dievam.

Otrkārt, attiecībā uz piedošanu, pāvests skaidroja, ka tā nav vienreizējs akts vai tūlītējs pienākums, bet gan lēns, pakāpenisks process, kas var ilgt visu mūžu un prasa milzīgu pacietību. Ja mēs uztversim Evaņģēliju tikai kā instrukciju grāmatu, kas pavēl piedot tūlīt, mēs piedzīvosim vilšanos, jo pašu spēkiem to nespējam. Piedošana ir jālūdz no Kunga, lai Viņš paplašina mīlestības apvāršņus mūsu ievainotajā sirdī un lēnām pārvērš aizvainojumu žēlsirdībā.

Svētais tēvs sniedza ļoti reālistisku padomu: piedošana nenozīmē, ka obligāti ir jāatgriežas iepriekšējās attiecībās vai jāuztur ciešs kontakts ar pāridarītāju, īpaši, ja ir bijusi vardarbība. Piedošana nozīmē to, ka mēs varam paturēt atvērtu sirdi, atmest naidu un atriebību, censties izlabot attiecības tik, cik tas ir iespējams, kā arī lūgties par šo cilvēku. Tas ļauj mums ienākt aizvien vairāk piedošanas dinamikā un izlīgt ar Dievu un citiem. Mēs esam piedošanu saņēmušie grēcinieki, mēs esam mierā un esam spējīgi piedot. Tādā veidā mēs kļūstam spējīgi izplatīt mieru.