Pāvests noslēdz konsistoriju: "Mēs nedrīkstam samierināties ar vardarbību"

Jānis Evertovskis – Vatikāns

Kā jau ziņots, 26. un 27. jūnijā Vatikānā notika ārkārtas konsistorijs, kurā piedalījās 178 kardināli no visas pasaules. Pāvests uzrunas sākumā apliecināja savu un Kardinālu kolēģijas tuvību Venecuēlas iedzīvotājiem, sakot: “Mēs apliecinām, ka lūdzamies par upuriem, viņu ģimenēm un visiem tiem, kas cieš no šīs traģēdijas sekām. Mēs uzticam Kungam arī visus tos, kas piedalās glābšanas darbos, un lūdzam, lai pret šo dārgo tautu nemazinātos starptautiskās sabiedrības solidaritāte.”

Dažādība

Pēc tam Leons XIV savā plašajā uzrunā pateicās kardināliem par “brīvības, brālības un eklezialitātes garu”, ar kādu tie piedalījās konsistorija darbā. Viņš sacīja:

“Mēs kopā meklējām Kunga gribu, būdami pārliecināti, ka Kristus turpina darboties savā Baznīcā: Viņš ir tas, kurš iet mums pa priekšu, kurš mūs pulcē, kurš runā caur mūsu brāļiem un kurš vada mūs mūsu misijā. Viss nāk no Viņa un viss atgriežas pie Viņa.” Tāpēc “redzēt kardinālus no tik dažādām Baznīcām, kultūrām un kontekstiem ieklausāmies vienam otrā un kopā meklējam to, kas vislabāk kalpo Evaņģēlijam, man bija mierinājuma un cerības avots”.

Sinodalitāte

Pāvests uzsvēra, ka sinodalitāte nav jāsaprot kā organizatoriska metode vai viena pēc otras sekojošas sanāksmes, bet gan kā veids, kā būt Baznīcai. “Patiesais sinodalitātes jautājums nav par to, kam ir vara lemt, bet gan kā mēs kopā saglabājam dāvanu, ko Kungs ir uzticējis savai Baznīcai,” viņš teica. Šī ceļa sākums ir satikšanās, tas attīstās caur savstarpēju uzklausīšanu un nobriest caur Svētā Gara vadītu izšķirtspēju. Tāpēc Leons XIV aicināja kardinālus veicināt sinodālā procesa īstenošanu viņu vietējās Baznīcās, sekmējot tā patiesu izpratni.

Pasaules brūces

Romas bīskaps arī norādīja, ka konsistorija laikā kardināli pauda bažas par kariem, nabadzību, netaisnību un vardarbību, kas skar daudzas tautas visā pasaulē. Tomēr viņš piebilda, ka aiz šīm traģēdijām slēpjas vēl dziļāka krīze: “Vientulība, attiecību krīze, cerības zaudēšana un grūtības atzīt vienam otru par brāļiem un māsām.”

Pāvests īpaši izcēla jauniešu situāciju, kuru jēgas un autentiskuma meklējumi – un dažos gadījumos ciešanas, kas mudina viņus pat darīt galu savai dzīvei – ir “viena no mūsu laika dziļākajām brūcēm”. Viņš arī uzsvēra ģimenes kā attiecību, solidaritātes un cerības skolas nozīmi. Šajā sakarā viņš paziņoja, ka oktobrī notiks tikšanās ar Austrumu Baznīcu vadītājiem un bīskapu konferenču prezidentiem, lai vērtētu, kā tiek pieņemts pāvesta Franciska dokuments Amoris laetitia. Saietā piedalīsies arī ģimenes.

Dialoga kultūra pret kara loģiku

Daļa no pāvesta uzrunas bija veltīta mieram. Leons XIV apgalvoja, ka kardināli ir skaidri uztvēruši vienu no enciklikas Magnifica humanitas mācībām, proti, ka karš nerodas tikai no konfliktiem starp valstīm, bet gan no «varas kulta», kas caurvij cilvēku attiecības, ekonomiku, politiku, tehnoloģijas un pat reliģiju.

Kā atbildi viņš ierosināja no jauna veidot sadarbības un dialoga kultūru, stiprināt multilaterālismu un veicināt laju līdzdalību sabiedriskajā dzīvē, iedvesmojoties no Baznīcas sociālās mācības. Svētais tēvs iestājās arī par nevardarbīgu reakciju kā dziļi evaņģēlisku izvēli, precizējot, ka tā nenozīmē pasivitāti, bet gan stāšanos pretī konfliktiem, neatkārtojot naida loģiku. Šajā kontekstā viņš atklāja, ka vairākas darba grupas aicināja uz dziļākām teoloģiskām un pastorālām pārdomām par likumīgo aizsardzību, ņemot vērā izmaiņas, kas ietekmē mūsdienu konfliktus.

Baznīca – miera lieciniece

Pāvests uzsvēra, ka Baznīcas atjaunotne nav atkarīga tikai no strukturālām reformām, bet pirmām kārtām no to kopienu liecības, kas spēj ticami dzīvot saskaņā ar Evaņģēliju. Viņš arī atkārtoti apliecināja savu nodomu turpināt šādas tikšanās nākamajos gados. Uzrunas noslēgumā Leons XIV atgādināja, ka Dievs turpina pavērt samierināšanās un miera ceļus, un aicināja kardinālus drosmīgi pa tiem iet un palīdzēt tos atpazīt pasaulei. Viņš sacīja:

“Dievs vēlas mieru katrai nācijai un katrai tautai. Tāpēc mēs nedrīkstam samierināties ar vardarbību. Vardarbībai nepiederēs pēdējais vārds. Dievs vēsturē turpina pavērt samierināšanās un miera ceļus. Mēs esam atbildīgi par to, lai drosmīgi pa tiem ietu un palīdzētu pasaulei tos saskatīt”.