Pāvests: mēs esam vienoti, jo mūs vieno Kristus Gars
Jānis Evertovskis - Vatikāns
Vatikāna II koncils Stundu liturģiju dēvē par “Līgavas balsi, kura sauc uz savu Līgavaini”, un par “lūgšanu, kuru Kristus, vienots ar savu Miesu, raida Tēvam” (Sacrosanctum concilium 84). Balstoties uz šiem diviem fragmentiem, pāvests savā homīlijā pievērsās vārdiem “Līgava” un “Miesa”.
Pirmais no šiem vārdiem atgādina, ka Baznīca vispirms ir Dieva mīļotā līgava. “Dievs jūs šeit sapulcināja tāpēc, ka Viņš, mīlot jūs un jūsu kopienu, mīl unikālu skaistumu un labumu. Tieši jūs, nevis kādu citu, Viņš ir izvēlējies, lai jūs pārstāvētu svēto kopienu šeit, Barselonā.”
Otrais vārds norāda uz Stundu liturģijā lasīto Pirmo vēstuli korintiešiem. “Ja Kristus ir Līgavainis, kurš mūs ir iemīlējis pirmais, tad Viņš ir arī Galva, ar kuru mēs esam saistīti kā viena organisma locekļi, kalpojot cits citam; tauta no visām ciltīm, valodām un tautībām (sal. Atkl 5, 9), un mūs visus iedvesmo viena Gara darbība, mēs visi esam aicināti uz vienu un to pašu svētumu.”
Turpinājumā Leons XIV paskaidroja, ka tāpat kā ikvienā miesā arī mūsu vidū ir gan stiprāki, gan vājāki locekļi; daži no tiem ir pamanāmi, jo veic redzamas funkcijas, citi ir apslēpti, jo darbojas no iekšienes. Ar šo salīdzinājumu mēs varam parādīt visu lomu un misiju dažādību un svarīgumu kopienā, taču vēstījums vienmēr ir viens un tas pats: mēs esam stipri savu dāvanu vienotībā un dažādībā, un mēs esam vienoti tāpēc, ka mūs iedvesmo viens Gars – Kristus Gars, sadraudzības Gars visu pestīšanai.
Leons XIV pievērsās mocekļu liecībai. Vienai no moceklēm – svētajai Eulālijai, kas ir Spānijas debesīgā aizbildne, ir veltīta Barselonas katedrāle. Mūsu laikmetā, kuru plosa kari un individuālisms, “būsim arī mēs mocekļi, tas ir, vienotības, viesmīlības, saskaņas un miera liecinieki un pravieši, pat ja tas prasītu upurus un atteikšanos,” sacīja pāvests. “Līdzīgi svētajai Eulālijai un daudziem citiem mocekļiem, atbildēsim ar “jā”, būdami gatavi, kur tas nepieciešams, nomirt paši sev, pazaudēt sevi, lai atkal sevi atrastu, un atteikties no visa liekā, lai celtu būtisko, kas paliks mūžīgi.”
