Leons XIV: nācijas morālais diženums atklājas tās spējā aizstāvēt visu cilvēku dzīvību

Jānis Evertovskis – Vatikāns

Nacionālā Konstitūcijas centra piešķirtā balva – 38. Brīvības medaļa ir atzinība par Leona XIV ieguldījumu “reliģijas, sirdsapziņas un vārda brīvības veicināšanā visā pasaulē”. Tie ir principi, kas ir ietverti ASV Konstitūcijas pirmajā labojumā. Šis prestižais apbalvojums katru gadu tiek piešķirts atsevišķām personām vai organizācijām, kas devušas nozīmīgu ieguldījumu fundamentālo brīvību veicināšanā.

Sākotnēji ceremoniju bija paredzēts aizvadīt brīvā dabā Neatkarības alejā (Independence Mall), taču Filadelfijas varas iestāžu izsludinātā ekstrēma karstuma brīdinājuma dēļ tā galu galā notika Nacionālā Konstitūcijas centra iekštelpās. Romas bīskaps piedalījās ar video tiešraides starpniecību no Vatikāna, un viņa uzruna tika translēta Filadelfijā sapulcējušajiem dalībniekiem, kā arī skatītājiem visā pasaulē.

Leons XIV pauda dziļu aizkustinājumu un pateicību par viņam izrādīto godu. Kā šīs lielās zemes dēls viņš apliecināja, ka pievienojas amerikāņiem, lūdzot Dieva svētību savas tautas nākotnei, lai valsts pamatā esošie cēlie ideāli arī turpmāk spētu nodrošināt nācijas uzplaukumu vienotībā, taisnīgumā un mierā.

Īpaša uzmanība uzrunā tika veltīta 1776. gada Neatkarības deklarācijas vārdiem, kas joprojām kalpo par iedvesmu miljoniem cilvēku visā pasaulē. Tika uzsvērts, ka pamatatziņa par visu cilvēku vienlīdzību un viņu neatņemamajām tiesībām uz dzīvību, brīvību un laimes meklējumiem, lai gan izteikta Apgaismības laikmeta valodā, patiesībā sakņojas daudz dziļākā – Bībeles vīzijā par cilvēka pamatvērtību. Pāvests atgādināja, ka cilvēka cieņa ir primāra, tā pastāv pirms jebkuras valsts izveides, un tieši šīs cieņas aizsargāšana ir ikvienas valsts galvenais pastāvēšanas mērķis.

Atskatoties uz aizvadītajiem divarpus gadsimtiem, pāvests izcēla Amerikas spēju kļūt pasaules mērogā par brīvības sinonīmu. Tas panākts, pateicoties gan uzticībai dibinātāju vīzijai, gan savā laikā atvērtībai imigrantiem, kuri kopā ar saviem bērniem veidoja un pārveidoja nācijas izskatu. Leons XIV pieminēja arī ASV lomu pagājušā gadsimta tumšākajos brīžos un abos pasaules karos, kad valsts, nesot lielus upurus, pašaizliedzīgi aizstāvēja brīvības ideālus tālu aiz savām robežām.

Tomēr, kā atzina Romas bīskaps, ceļš uz tādas sabiedrības izveidi, kas pilnībā iemiesotu šos augstos brīvības un taisnīguma ideālus visiem iedzīvotājiem, nekad nav bijis vienkāršs. Viņš atgādināja, ka daudzos aspektos šis process joprojām ir nepabeigts darbs, kas prasa modrību. Tas ir nepārtraukts process, kas katrai paaudzei jāuzņemas no jauna, saskaroties ar mūsdienu izaicinājumiem.

Uzrunas centrā pāvests izvirzīja divus fundamentālus jautājumus: tiesības uz dzīvību un autentisku brīvību. Viņš norādīja, ka tiesības uz dzīvību no cilvēka ieņemšanas brīža līdz viņa dabīgajai nāvei ir visu brīvību pamats, jo bez tā nav iespējama ne laimes meklēšana, ne pati brīvība. “Nācijas morālais diženums izpaužas tās spējā atbalstīt, aizsargāt un novērtēt ikviena cilvēka dzīvību, jo īpaši visneaizsargātāko sabiedrības locekļu dzīvību,” uzsvēra pāvests.

Pievēršoties brīvības jēdzienam, Leons XIV atgādināja, ka patiesa brīvība nav visatļautība, bet gan spēja pazīt patiesību un izvēlēties labo, pat ja tas prasa upurus. Šajā sakarā viņš teica:

“Lai gan tā bieži tiek saprasta kā iespēja rīkoties pēc savas patikas, patiesa brīvība ir daudz dziļāka. Tā ir balstīta uz cilvēka spēju iepazīt patiesību un pievērsties tam, kas ir labs, pat par augstu cenu: tas ir upuris, kas labi zināms daudziem no tiem, kuri ir pielikuši pūles, lai veidotu šo valsti. Vēlme pēc patiesības un brīvības, tāpat kā pati laimes meklēšana, turpina iedvesmot visu paaudžu cilvēkus uzdot fundamentālus jautājumus par dzīves jēgu, par mūsu galīgo mērķi un, pamatā, par Dievu, un tieši ar dāsnām sirdīm tiekties vaļsirdīgi atbildēt uz šiem jautājumiem. No atbildes ir neizbēgami atkarīgs virziens, kādu mēs cenšamies piešķirt savai dzīvei, un Amerika jau ilgu laiku veicina reliģisko brīvību, kas nepieciešama, lai šajā ziņā atbildīgi sekotu sirdsapziņas diktātam bez bailēm vai piespiešanas, kā tas noteikts Amerikas Savienoto Valstu Konstitūcijas pirmajā labojumā.”

Runājot par reliģisko brīvību, Leons XIV atgādināja, ka tā ir veicinājusi starpkonfesionālo dialogu un papildinājusi debates par svarīgiem morāles jautājumiem. Viņš izteica cerību, ka šī tradīcija turpinās nest augļus publiskajās debatēs, kurām raksturīga mērenība, cieņa pret citu viedokļiem un pastāvīgi centieni atrast kopīgu valodu miera un samierināšanās veicināšanai.

Noslēgumā pāvests uzsvēra, ka valsts uzplaukumam ir nepieciešama patiesa vienotība, kas balstīta nemainīgos ideālos, nevis īslaicīgos mērķos. “Principi, kas iedvesmoja Amerikas dibinātājus, sakņojoties patiesībā par cilvēku,” viņš atzīmēja, “apvienoja tos vienā lietā, kopīgā sapnī. Vienotība deva spēku šim sapnim, ļaujot Dieva vadībā piedzimt Amerikas Savienotajām Valstīm”. Pieņemot apbalvojumu, Leons XIV apliecināja, ka lūdzas, lai šī nācijas dibināšanas 250. gadadienas atcere kalpo kā izdevība svinīgi atjaunot apņemšanos glabāt tos ideālus, kas veidoja Ameriku par valsti, kura novērtē mieru un labklājību un kuru raksturo nesavtība un cēlsirdība.