Leons XIV: Eiropa var tikt galā ar migrācijas krīzi

Jānis Evertovskis – Vatikāns

Tūkstošiem ticīgo priekšā, kas bija ieradušies piedalīties šajā Euharistijā, Leons XIV pauda prieku par iespēju doties pāvesta Franciska pēdās. Viņa priekšgājējs kā savu pirmo ceļojumu izvēlējās tieši Lampedūzas salu. Tas bija 2013. gada 8. jūlijs.

Pāvests atgādināja par Evaņģēlija spēku, kas izpaužas tur, kur satiekas tautas, kur cilvēki uzņem viens otru, kur savijas viņu likteņi un kur dažādas kultūras uzsāk dialogu. Turpretī, viņš atgādināja, Evaņģēlijs “klusē tur, kur katrs pats no sevis izveido salu, tur, kur notiek izvairīšanās no kontaktiem un kur tiek pārtraukta apmaiņa”.

Balstoties uz Evaņģēlija līdzību par labo samarieti, Leons XIV savā homīlijā vispirms norādīja uz Dieva mīlestības primāro lomu. Tā ir “mīlestība, kas mums iet pa priekšu, mūs ieskauj un mūs vieno”.

Pārlasīts enciklikas Fratelli tutti gaismā, šis Evaņģēlijs, kas joprojām ir aktuāls, aicina mūs aizdomāties par to, kāda ir mūsu atbilde Dieva mīlestībai. Dievs pirmais mūs mīlēja. Kā mēs Viņam atbildam? Šis jautājums ir vēl jo kritiskāks šodien, brīdināja pāvests, jo “Lampedūza un Linoza atrodas uz tikpat bīstama ceļa kā tas, kas veda lejup no Jeruzalemes uz Jēriku”. Šajā zemē “jūs esat redzējuši nevis vienu, bet tūkstošiem cilvēku, kas nonākuši laupītāju rokās, kuri tos izģērbj, sasit līdz asinīm un aiziet, atstājot pusdzīvus… jūra ir paņēmusi pārējos – tos, kuri nespēja sasniegt galamērķi, uz kuru cerēja”.

“Tomēr mēs jūtam viņu klātbūtni, kas mūs uzrunā tikpat ļoti kā to klātbūtne, kuri izkāpa krastā un kuriem ir vajadzīga uzmanība un palīdzība. Satikšanās ar tiem, kas guļ mūsu priekšā, aplaupīti, aicina uz tuvumu. Tas ir Evaņģēlija līdzības kodols: cilvēks kļūst par tuvāko, padara sevi par tuvāko!”

Svētais tēvs pauda atzinību visiem, kuri izrāda līdzjūtību – brīvprātīgajiem, institūcijām, asociācijām, krasta apsardzei, pilsētu mēriem un administrācijām, konsekrētajām personām, ārstiem, psihologiem un visiem, kuri “ar vai bez ticības dāvanas ir izvēlējušies mīlēt kopā”. Pāvests arī sveica pašus migrantus, kuri sava ceļojuma laikā izrāda solidaritāti – kā nabagi, kas palīdz vēl nabadzīgākiem.

“Mīlestība,” viņš teica, “vienmēr pastāv brīvībā, bet brīvība pastāv lēmumos.” Romas bīskaps atgādināja, ka šīs jūras upuri “ir cietuši gan pieņemto, gan nepieņemto lēmumu dēļ”. “Intereses trūkums par kopējo labumu un korupcija izcelsmes valstīs, globālā ekonomiskā sistēma, kas rada nabadzību un atstumtību, bailes, kas vairo aizspriedumus un nicinājumu, uzskats, ka šīs problēmas uz mums neattiecas, noziedzīgie aprēķini no to puses, kuri gūst labumu no citu traģēdijas, lēnā un grūtā pāreja no vienkāršas ārkārtas situāciju vadības uz konsekventu un kopīgu politiku izstrādi – tas viss šodien, Evaņģēlija stāstā, atkārto steigu "iet garām".”

Pāvests pieminēja priestera un levīta attieksmi, kuri, ieraudzījuši cietušo, aiziet garām. Diemžēl visos laikos ir tādi, kas baidās sasmērēties, saskaroties ar citiem. Tādējādi viņi pat ciešanu un nāves priekšā noliedz, ka mēs visi nākam no Dieva, viņi noliedz katra cilvēka bezgalīgo cieņu un aicinājumu neierobežoti mīlēt.

Leons XIV atgādināja, ka ir laiks atzīt un apliecināt, ka reliģiskā piederība nekad nedrīkst kļūt par diskriminācijas iemeslu, “it kā ticībai būtu robežas un tā nebūtu, gluži pretēji, universāls aicinājums uz pestīšanu”. Nav Dieva mīlestības bez mīlestības pret tuvāko, kura priekšā vajag “apstāties, just līdzi, noliekties, raudāt”.

Tas, kurš ļaujas šai līdzjūtības un žēlsirdības dinamikai, sāk dzīvot un strādāt citādāk un kļūst par citādāku pilsoni. Ar šo dinamismu pietiek, lai liktu patiesi “dzimt mīlestības civilizācijai”, kurai mūsdienās ir jāpieņem garīga, kultūras, juridiska, politiska un ekonomiska forma. “Cilvēka sirds bezdibeņu un kara šausmu priekšā tikai žēlsirdība spēj pavērt jaunu sākumu,” teica pāvests. Viņš atzina, ka “mīlestības civilizācija nedzimst no kāda viena vienīga un vērienīga žesta, bet gan no mazu un neatlaidīgu uzticību kopuma, kas veido aizsprostu necilvēcībai”.

Citējot savu encikliku Magnifica Humanitas, pāvests norādīja, ka ne visiem ir vienāda vara ietekmēt realitāti, tomēr neviens nav brīvs no atbildības, jo katram ir sava darbības joma, un tieši tur cilvēks ir aicināts izvēlēties starp spēka loģikas vairošanu vai miera loģikas saglabāšanu.

Lampedūza, šis nomaļais Eiropas stūris Vidusjūrā uzrunā Eiropas sabiedrību jautājumā par migrācijas fenomenu, ekoloģisko pāreju un miera veicināšanu. Eiropai ir unikāls potenciāls, kas ļauj tai “risināt krīzi organiskā veidā, iekļaujot pirmo palīdzību ilgtermiņa stratēģiskajā plānā, kas spēj uzņemt, aizsargāt, veicināt un integrēt migrantus, vienlaikus strādājot pie attīstības, lai neviens nebūtu spiests emigrēt. Tas viss, rūpējoties par katras personas cieņas ievērošanu”. Tā ir misija, kas attiecas gan uz valsts institūcijām, gan arī uz visu pilsonisko sabiedrību un Baznīcu.

Atgriežoties pie sava vēstījuma Tenerifē, Spānijā, Svētais tēvs skaidroja, ka viesmīlības kultūrai Lampedūzā noteikti piemīt tūrisma dimensija, kas “var justies migrācijas apdraudēta” vai kas traucē atpūtniekiem. Kārdinājums, viņš teica, ir uzcelt “neredzamu sienu starp kuģu avārijas upuru jūru un atpūtnieku jūru”. Šajā sakarā pāvests mudināja ticīgos uzdrīkstēties domāt citādāk.

“Pakāpeniski, ar radošumu, jūs spēsiet panākt, lai ikviens, kurš pavada kādu brīdi, kaut vai atpūšoties, uz šīs salas, varētu kļūt cilvēcīgāks, mācoties no jūsu tuvākmīlestības, no tā, ko jūra jums ir iemācījusi, no satikšanās brīžiem, kas jūs ir veidojuši. Patiesi, īsta atpūta ir tur, kur tiek atrasta dzīves jēga; un patiess labklājības stāvoklis ir tad, kad ekonomika ir taisnīga un brālīga. Šādā ekonomikā rūpes par radīto un sociālā draudzība saplūst sintezē, ko cilvēce šodien meklē.”

Pievēršoties Porto Salvo Dievmātei, kas ir Lampedūzas aizbildne, pāvests norādīja uz viņu “kā drošu un mierīgu ostu” sabangotajā jūrā un teica: “Neļausim sevi uzveikt bailēm, bet uzskatīsim ikdienas pūles par iespēju un liecības laiku”. “Mums visiem Dievā ir droša osta, un katra kristīgā kopiena ir aicināta būt par Viņa atspulgu uz zemes”. Svētais tēvs noslēdza savu homīliju, aicinot Lampedūzas un Linozas iedzīvotājus būt stiprākiem  ticībā, cerībā un mīlestībā.