Racingers un Baznīca, kas uzņem, atstājot brīvus
Andrea Tornielli
“Ciešot, viņa iemācījās ļaut viņam iet savu ceļu bez piespiešanas. Viņa iemācījās pieņemt, ka viņa ceļš var būt pavisam citāds” nekā bija domājusi. Tie ir vārdi par svētā Augustīna māti, ko toreizējais kardināls arhibīskaps Jozefs Racingers teica Svētās Monikas draudzes baznīcas iesvētīšanas ceremonijas laikā Minhenē Noiparlahas rajonā. Tas notika 1981. gada 29. novembrī – tikai četras dienas pēc tam, kad tika paziņots par viņa iecelšanu par Ticības mācības kongregācijas prefektu. Tas ir vēl viens Racingera tēls, kas ir ļoti tālu no tā, ko viņam piedēvē tie, kuri izmanto atlasītus fragmentus no Benedikta XVI mācības, lai mēģinātu to pretstatīt viņa pēcteču mācībai. Homīlija pirmo reizi itāļu valodā publicēta Racingera izvēlēto tekstu krājumā “La fede del futuro” (Kantagalli izdevniecība, tulkojis Pjetro Luka Adzaro), ar valsts sekretāra kardināla Pjetro Parolina priekšvārdu.
Toreizējais Minhenes arhibīskaps homīlijā attēlo Augustīna māti kā dzīvu piemēru tam, kas ir Baznīca savā dziļākajā būtībā. “Viņā,” raksta Racingers, runājot par Hiponas svēto, “viņš pieredzēja Baznīcu kā personu, Baznīcu personīgi, tā ka tā viņam nebija kāda iestāde, no kuras jūt kaut ko ļoti tālu, struktūras, kas ir nedaudz nesaprotamas. Šajā sievietē personīgi bija klātesošs tas, kas ir Baznīca”. Augustīns, atgādināja kardināls, par savu māti rakstīja: “Viņa man ne tikai dāvāja šo fizisko dzīvību, bet arī sirds telpu, dzīves telpu, kurā es varēju kļūt par vīrieti”. Cilvēkam, apgalvoja Racingers, “ir vajadzīga telpa, kurā valda uzticības un mīlestības pilnas attiecības; un jēga, kas ļautu viņam doties pretim nākotnei”.
Bet šai “dzīvības telpai” ir maz kopīga ar ekleziālajām struktūrām vai ar tādām perfekto identitārajām kopienām, kas norobežojas no pasaules, to teju nepārtraukti nosodot. Gluži pretēji – tā brīnišķīgi iezīmē viesmīlīgas Baznīcas vaigu: Baznīcas, kas ciena visu cilvēku brīvību un katra personisko laiku. Tieši tāda Monika bija attiecībās ar savu dēlu, uzskatot, ka “būtisks elements šīs dzīvībai svarīgās telpas veidošanā ir ļaušana būt viņam brīvam”. Brīvam kļūdīties, brīvam sekot savām miesīgajām kaislībām... Monika “prata gaidīt. Viņa prata pieņemt konfliktu starp paaudzēm. Ciešot, viņa iemācījās ļaut viņam iet savu ceļu bez piespiešanas. Viņa iemācījās pieņemt, ka viņa ceļš ir pavisam citāds nekā tas, kādu viņa ticībā bija viņam iedomājusies; un tomēr viņa iemācījās viņu mīlēt, būt viņam līdzās, viņu nepamest, vienlaikus atstājot viņam brīvību būt pašam. Ar savu atvērtību un gaidīšanu, kā rezultātā viņa atstāja viņam brīvību kļūt par sevi pašu – neuzspiežot viņam ticību, bet vienkārši esot līdzās kā cilvēks, kā māte –, viņa viņam nodeva ticību”.
Šie vārdi ir kā gaisma vecākiem, audzinātājiem un vispārīgi visiem, kas sludina Evaņģēliju. Baznīca kā “dzīves, brīvības, cerības telpa”. Nākamais pāvests komentēja: “Es domāju, ka šodien pret Baznīcu ir manāmas lielas aizdomas un pretestība... jo mēs ļoti maz izjūtam Baznīcu kā personu, ļoti maz izjūtam to personīgi. Mēs dzirdam par to runājam tikai kā par struktūru, biroju un aparātu. Bet Baznīca varēs pastāvēt tikai tad, ja mēs iesakņosimies tajā, un tā varēs kļūt par mūsu tēviju, ja tā turpinās pastāvēt cilvēkos. Šai telpai, visām telpām – arī tām, kurās pavadām brīvo laiku un satiekamies – būtu jābūt par tādu vidi, kas palīdz mums kļūt par Baznīcu personīgi viens otram; par vidi, kas būtu mums dzīvības telpa, māte, kāds, kas mums dod uzticības un dzīvošanas iespēju vietu”.
Baznīca kā “lauka slimnīca”, kas tevi pavada, kur mīlestība dziedē visdziļākās brūces un tu jūties kā mājās.
