Vatikānā turpinās Lielā gavēņa rekolekcijas

Silvija Krivteža - Vatikāns

Tronheimas bīskaps Ēriks Vardens skaidro, ka Lielais gavēnis ieved mūs telpā, kas atbrīvota no liekā. Tādējādi lietas, kas viegli novērš mūsu uzmanību, pat tās, kas pašas par sevi ir labas, uz laiku tiek atliktas malā. Uzticība Kristus baušļiem ir kristiešu atpazīstamības zīme. Miers, ko mēs nesam sevī – īpaši tas miers, "ko pasaule nevar dot" – norāda uz Jēzus paliekošo klātbūtni mūsos. Kristīgais miers nav vieglas dzīves solījums; tas ir pārveidotas sabiedrības nosacījums. Šodien ir vērts izcelt kristīgā "miera" radikālo dabu, atgādinot sev un citiem patiesību, kas ietverta Jāņa Klimaka vārdos: "Nav lielāka šķēršļa Gara klātbūtnei mūsos kā dusmas." Baznīca caurstrāvo mūsu gavēņa programmu ar mieru, - skaidro rekolekciju vadītājs.

Tas nemazina aicinājumu cīnīties pret netikumiem un kaitīgām kaislībām – tās valoda ir "jā, jā", "nē, nē", nevis "dažreiz šādi", "dažreiz tā". Tā vietā, sākot mūsu gavēņa cīņu, tā piedāvā mums mierīgu melodiju kā muzikālu noskaņojumu šim laikam: ļoti skaistu dziesmu, kas Baznīcā skan jau vairāk nekā tūkstoš gadus Lielā gavēņa pirmajā svētdienā, iepazīstinot ar Kristus kārdināšanas tuksnesī stāstu. Šī dziesma ir balstīta uz 90. psalma tekstu - "Qui habitat" ("Kas mīt Visaugstākā ēnā?") Šis melodiskās ekseģēzes darbs ir pelnījis uzmanību. Tas nav tikai senās estētikas relikts. Tas nes dzīvu vēstījumu. Svētais Bernards no Klervo bija uzmanīgs šai vēstij. 1139. gada Lielā gavēņa laikā viņš sludināja 17 sprediķu sēriju par tēmu "Qui habitat", pārdomājot, ko nozīmē dzīvot žēlastībā, cīnoties ar ļaunumu, vairojot labo, sargājot patiesību un sekojot ceļam no verdzības uz apsolīto zemi, nenovirzoties ne pa labi, ne pa kreisi, saglabājot mieru un apziņu, ka zem tā, kas dažkārt šķiet kā iešana pa virvi, "atrodas Dieva mīlošās rokas".