Pēc 38 gadiem ir atkārtojusies Lefevra shizma
ANDREA TORNIELLI
Tā ir sāpīga vēsture, ko iezīmē divas smagas šķelšanās, kas minēto, arhibīskapa Lefevra dibināto brālību veda pie nošķirtības no pāvesta un no kopības ar Romas Baznīcu, konsakrējot bīskapus bez pāvesta mandāta. Šī gada 1. jūlijā notikusī plaisa atstāj smagas sekas ne tikai uz lefevristu priesteriem, bet uz visiem ticīgajiem, jo, kā lasām Ticības mācības dikastērija notā, Priesteriskās brālības priesteri “nelikumīgi piešķir sakramentus un viņu piešķirtie Grēksūdzes un Laulības sakramenti ir nederīgi”.
Lefevra lēmumi
Vatikāna II koncila laikā franču arhibīskaps Marsels Lefevrs, neraugoties uz to, ka piederēja mazākumam, kas bija pret dažām reformām, parakstīja gan Konstitūciju par liturģiju, gan Deklarāciju par reliģijas brīvību. Pēc tam, kad 1970. gadā bija nodibinājis Svētā Pija X brālību Ekonā (Écône), Lefevrs atteicās celebrēt saskaņā ar jauno Misāli un 1974. gadā koncila reformas nosauca par “Baznīcai destruktīviem jauninājumiem”, rakstiski paziņojot par atteikšanos no “neomodernistiskās” Romas. Diecēze atteicās brālību atzīt, bet pāvests Pāvils VI meklēja dialogu, aicinot slēgt semināru. Pēc atkārtotiem atteikumiem, Lefevrs tika suspendēts “a divinis”, bet turpināja celebrēt publiski. 1976. gadā Kastelgandolfo notikusī saruna ar pāvestu nedeva rezultātus. Pāvils VI atklāja filozofam Žanam Gitonam savas sāpes par to, ko nosauca par sava pontifikāta “pirmo īsteno krustu”, tomēr nevēloties pārveidot kopības neesamību par formālu ekskomunikāciju.
Lefevra parakstītā doktrinālā vienošanās
Līdz ar Jāņa Pāvila II ievēlēšanu, Lefevrs izrādīja lielāku atvērtību, 1980. gadā paziņodams, ka viņam nav šaubu par jaunā pāvesta leģitimitāti. 1988. gada aprīlī kardināls Jozefs Ratcingers vadīja trīs dienas ilgu vienošanās procesu ar arhibīskapu, nonākot pie kopīga doktrināla protokola, kas tika parakstīts 5. maijā. Svētā Pija X brālība solīja uzticību Baznīcai un pāvestam, pieņēma koncila mācību un atzina Svētās Mises derīgumu saskaņā ar Pāvila VI un Jāņa Pāvila II ritiem. Bez tam, tika paredzēta viena Priesteru brālības bīskapa konsakrācija. Viss šķita atrisināts.
Pirmais shizmātiskais akts
1988. gada 6. maijā Lefevrs lauza vienošanos, paziņojot par nodomu konsakrēt jaunus bīskapus bez pāvesta mandāta, baidoties, ka Roma neizvēlēsies kandidātus no Priesteru brālības. Neraugoties uz papildus tikšanos un kardināla Ratcingera telegrammu, kas aicināja “mīlestības uz Kristu un Viņa Baznīcu dēļ” atteikties no ordinācijām, Lefevrs 1988. gada 30. jūnijā kopā ar brazīliešu bīskapu Antonio de Kastro Maijeru konsakrēja četrus jaunus bīskapus: Fele (Fellay), De Galaretu (de Galarreta), Viljamsonu (Williamson) un Tisjē de Malerē (Tissier de Mallerais). 1. jūlijā par shizmātisko aktu iestājās ekskomunikācija “latae sententiae”. Turpmākajos gados Svētais Krēsls izrādīja gatavību piešķirt kanoniskus risinājumus, kamēr lefevristi turpināja piesaukt “doktrinālas skaidrības” trūkumu, pretendējot, lai Baznīca daļēji atteiktos no koncila mācības.
2000. gada svētceļojums un Benedikta XVI izrādītā pretimnākšana
2000. gada augustā lefevristi veica Jubilejas svētceļojumu uz Romu un monsinjoru Fele audiencē pieņēma pāvests Jānis Pāvils II. Kontakti kļuva intensīvāki ar Benediktu XVI, kurš 2007. gadā liberalizēja pēckoncila Misāles izmantošanu ar Motu proprio “Summorum Pontificum” un 2009. gada 24. janvārī atcēla ekskomunikāciju četriem Lefevra konsakrētajiem bīskapiem. Taču šo lēmumu aptumšoja intervija, kurā viens no reabilitētajiem bīskapiem Ričards Viljamsons noliedza ebreju iznīcināšanu II Pasaules kara laikā, izraisot spēcīgu polemiku pret pāvestu, kurš vēlējās, lai lefevristi uzņemas iet pilnīgas kopības ceļu ar Baznīcu.
2011. gada Preambula un Franciska piedāvātās iespējas
2011. gada septembrī, doktrinālo pārrunu beigās, Svētais Krēsls lūdza Priesteru brālībai parakstīt īsu tekstu, kas prasīja piederību pāvesta Maģistērijam, neizslēdzot teoloģiskās debates par koncilu. Fele šo dokumentu uzskatīja par nepieņemamu. Sekojošie kanoniskie risinājumi nedeva rezultātus, jo lefevristi paziņoja, ka viņu prioritāte nav juridiskas atzinības meklēšana. Līdz ar pāvestu Francisku, izdarot pastorālas atvērtības žestu pret ticīgajiem, 2016. gada Žēlsirdības Jubilejā Priesteru brālībai tika dotas speciālas iespējas pieņemt grēksūdzes, kas vēlāk tika pagarinātas stabilā veidā.
Jauna shizma, nederīgas grēksūdzes un laulības
2026. gada 2. februārī Svētā Pija X brālība paziņoja par jaunu bīskapu konsakrāciju 1. jūlijā. 12. februārī brālības vadītāju, priesteri Davidi Paļjarani (Davide Pagliarani) Romā pieņēma Ticības mācības dikastērija prefekts, kardināls Viktors Manuels Fernandezs. Viņš piedāvāja lefevristiem “specifiski teoloģiska dialoga ceļu ar precīzu metodoloģiju attiecībā uz tematiem, kuri nav bijuši pietiekami precizēti”, lai izceltu “minimālos nepieciešamos nosacījumus pilnīgai kopībai ar Katolisko Baznīcu” un sekojošo kanonisko risinājumu: “iespēja veikt šo dialogu prasa, lai brālība atsakās no lēmuma par bīskapu izsludināto ordināciju”. Neraugoties uz apelācijām un aicinājumiem uz dialogu, lefevristi turpina iesākto, pieļaujot jaunu šķelšanos. Pāvests Leons XIV, 16. jūnijā Kastelgandolfo atbildot uz žurnālistu jautājumu, komentēja: “šķelšanās starp kristiešiem vienmēr ir sāpīga, bet, tā kā līdz ar Vatikāna II koncilu viņi atsakās no būtiskiem Baznīcas elementiem un izdara šo izvēli, man ir ļoti žēl, bet mums ir jāiet uz priekšu”.
