Būt svētam nozīmē tiekties pēc mīlestības pilnības

Jānis Evertovskis – Vatikāns

Aicinājumam uz svētumu ir veltīta konstitūcijas Lumen gentium par Baznīcu piektā nodaļa. Ikviens no mums ir aicināts dzīvot Dieva žēlastībā, praktizējot tikumus un kļūstot līdzīgs Kristum – uzsvēra pāvests. Saskaņā ar Koncila konstitūciju, svētums nav dažu izredzēto privilēģija, bet gan dāvana, kas uzliek pienākumu ikvienam kristītajam tiekties pēc mīlestības pilnības jeb pilnīgas mīlestības pret Dievu un tuvāko.

Pāvesta katehēzes pilnais teksts:

«Dārgie brāļi un māsas, labdien un esiet sveicināti!

Koncila konstitūcija Lumen gentium (LG) par Baznīcu veselu nodaļu – piekto – veltī visu ticīgo vispārējam aicinājumam uz svētumu: ikviens no mums ir aicināts dzīvot Dieva žēlastībā, praktizējot tikumus un kļūstot līdzīgs Kristum. Saskaņā ar Koncila konstitūciju, svētums nav dažu izredzēto privilēģija, bet gan dāvana, kas uzliek pienākumu ikvienam kristītajam tiekties pēc mīlestības pilnības jeb pilnīgas mīlestības pret Dievu un tuvāko.

Mīlestība patiešām ir svētuma sirds, uz kuru ir aicināti visi ticīgie: Tēva ielieta caur Dēlu Jēzu, šis tikums «nosaka un dzīvina visus svētdarīšanas līdzekļus un palīdz tiem sasniegt mērķi» (LG, 42). Svētuma augstākā pakāpe, tāpat kā Baznīcas pirmsākumos, ir moceklība – «augstākā ticības un mīlestības liecība» (LG, 50). Šī iemesla dēļ Koncila teksts māca, ka ikvienam ticīgajam jābūt gatavam apliecināt Kristu līdz pat asinsizliešanai (sal. LG, 42), kā tas ir noticis vienmēr un notiek arī šodien. Šī gatavība liecināt īstenojas ikreiz, kad kristieši atstāj ticības un mīlestības zīmes sabiedrībā, iestājoties par taisnīgumu.

Visi sakramenti, bet īpaši Eiharistija, ir barība, kas liek augt svētai dzīvei, padarot katru cilvēku līdzīgu Kristum – svētuma paraugam un mēram. Viņš svētdara Baznīcu, kuras Galva un Gans Viņš ir: šādā skatījumā svētums ir Viņa dāvana, kas izpaužas mūsu ikdienas dzīvē ikreiz, kad mēs Viņu ar prieku pieņemam un dedzīgi Viņam atbildam.

Saistībā ar to svētais Pāvils VI 1965. gada 20. oktobra vispārējā audiencē atgādināja, ka Baznīca, lai būtu autentiska, vēlas, lai visi kristītie būtu «svēti, tas ir, patiešām cienīgi, stipri un uzticīgi tās bērni». Tas īstenojas kā iekšēja pārveide, kuras rezultātā katra cilvēka dzīve Svētā Gara spēkā tiek pieskaņota Kristum (sal. Rom 8,29; LG, 40).

Lumen gentium apraksta katoļu Baznīcas svētumu kā tās būtisku raksturiezīmi, kas jāpieņem ticībā, jo, ticības acīm skatīta, tā ir «nemainīgi svēta» (LG, 39). Tas nenozīmē, ka tā tāda būtu pilnīgā un pabeigtā veidā, bet gan to, ka tā ir aicināta apliecināt šo Dieva dāvanu savā svētceļojumā uz mūžīgo mērķi, ejot «starp pasaules vajāšanām un Dieva iepriecinājumiem» (Sv. Augustīns, De civ. Dei 51,2; LG, 8).

Grēka skumjā realitāte Baznīcā, tas ir, mūsos visos, aicina ikvienu veikt nopietnas izmaiņas dzīvē, uzticoties Kungam, kurš mūs atjauno mīlestībā. Tieši šī bezgalīgā žēlastība, kas svētdara Baznīcu, uztic mums misiju, kas jāpilda dienu no dienas: mūsu atgriešanās misiju. Tāpēc svētumam nav tikai praktiska daba, it kā tas būtu reducējams uz ētiskiem pūliņiem, lai cik lieli tie būtu, bet tas skar pašu kristīgās – gan personiskās, gan kopienas – dzīves būtību.

Šajā perspektīvā izšķiroša loma ir konsekrētajai dzīvei, par kuru Koncila konstitūcija runā sestajā nodaļā (sal. 43.-47. p.). Svētajā Dieva tautā tā ir pravietiska zīme jaunajai pasaulei, kas tiek pieredzēta šeit un tagad vēsturē. Dieva Valstības, kas jau ir klātesoša Baznīcas noslēpumā, zīmes ir tie evaņģēliskie padomi, kas veido ikvienu konsekrētās dzīves pieredzi: nabadzība, šķīstība un paklausība.

Šie trīs tikumi nav priekšraksti, kas ierobežo brīvību, bet gan Svētā Gara atbrīvojošās dāvanas, caur kurām daži ticīgie ir pilnīgi veltīti Dievam. Nabadzība izsaka pilnīgu paļāvību uz Providenci, atbrīvojot no aprēķina un izdevīguma meklēšanas; paklausības paraugs ir Kristus sevis atdošana Tēvam, atbrīvojot no aizdomām un valdītkāres; šķīstība ir nedalītas un tīras sirds dāvāšana mīlestībā, kalpojot Dievam un Baznīcai.

Pielāgojoties šim dzīvesveidam, konsekrētās personas liecina par visas Baznīcas vispārējo aicinājumu uz svētumu radikālas sekošanas veidā. Evaņģēliskie padomi apliecina pilnīgu līdzdalību Kristus dzīvē līdz pat krustam: tieši caur Krustā sistā upuri mēs visi tiekam atpirkti un svētdarīti!

Kontemplējot šo notikumu, mēs zinām, ka nav tādas cilvēciskas pieredzes, ko Dievs neatpirktu: pat ciešanas, kas izdzīvotas vienotībā ar Kunga ciešanām, kļūst par svētuma ceļu. Žēlastība, kas atgriež un pārveido dzīvi, stiprina mūs katrā pārbaudījumā, norādot kā mērķi nevis tālu ideālu, bet gan sastapšanos ar Dievu, kurš mīlestības dēļ kļuva par cilvēku. Lai Jaunava Marija, iemiesotā Vārda vissvētākā Māte, vienmēr atbalsta un aizsargā mūsu ceļu.»