Leons XIV: Liturģijā "īstenojas mūsu atpestīšanas darbs"
Silvija Krivteža - Vatikāns
20. maijā pāvests Leons XIV uzsāka jaunu katehēžu ciklu, kas veltīts Vatikāna II koncila pirmajam dokumentam – Konstitūcijai par svēto liturģiju «Sacrosanctum Concilium». "Ļausim, lai Kristus dzīva klātbūtne liturģijā mūs veidotu no iekšienes," viņš aicināja.
Strādājot pie šī dokumenta, koncila tēvi vēlējās ne tikai veikt liturģijas reformu, bet arī mudināt Baznīcu pārdomāt un padziļināt to dzīvo saikni, kas to veido un vieno: Kristus noslēpumu, - paskaidroja pāvets. Liturģija skar pašu šī noslēpuma būtību: tā vienlaikus ir telpa, laiks un konteksts, kurā Baznīca saņem no Kristus savu dzīvību. Jo liturģijā, kā uzsvēra Svētais tēvs, "īstenojas mūsu atpestīšanas darbs" (SC, 2).
Pāvests skaidroja, ka šis noslēpums nav neskaidra realitāte, bet Dieva pestīšanas plāns, kas apslēpts no mūžības ir atklāts Jēzū Kristū (sal. Ef 3, 3-6). Lieldienu notikums, proti, Kristus ciešanas, nāve un augšāmcelšanās, ir sakramentāli klātesošs liturģijā, lai katru reizi, kad mēs piedalāmies sapulcē, kas sapulcināta "Viņa vārdā" (Mt 18, 20), mēs tiktu iegremdēti šajā noslēpumā.
Pats Kristus ir Baznīcas noslēpuma avots – Dieva svētā tauta, kas dzimusi no Viņa brūcēm, kas caurdurtas pie krusta. Svētajā liturģijā Viņš turpina darboties ar sava Gara spēku. Viņš svētī un vieno Baznīcu, savu Līgavu. Viņš īsteno savu absolūti unikālo priesterību, kas izpaužas pasludinātajā Vārdā, sakramentos, kalpotājos, kuri svin, kopienā un visaugstākajā pakāpē Euharistijā (sk. SC, 7). Saskaņā ar svēto Augustīnu (sk. sprediķis 277), svinot Euharistiju, Baznīca "saņem Kunga Miesu un kļūst par to, ko saņem". Tā kļūst par Kristus Miesu, "Dieva mājokli caur Garu" (Ef 2,22). Tas ir "mūsu atpestīšanas darbs", kas mūs vieno ar Kristu un stiprina mūs kopībā.
Svētajā liturģijā šī kopība tiek īstenota "ar rituāliem un lūgšanām" (SC, 48). Baznīcas rituāls izsaka tās ticību – saskaņā ar slaveno teicienu lex orandi, lex credendi – un tajā pašā laikā veido Baznīcas identitāti: pasludinātais Vārds, Euharistijas sakramenta svinēšana, žesti, klusums, telpa – tas viss simbolizē un veido Tēva aicināto tautu, Kristus Miesu, Svētā Gara Templi. Tādējādi katra svinēšana kļūst par patiesu Baznīcas atklāšanos lūgšanā, kā atgādināja svētais Jānis Pāvils II (Apustuliskā vēstule Vicesimus quintus annus, 9).
Ja liturģija kalpo Kristus noslēpumam, tad ir saprotams, kāpēc tā ir definēta kā "virsotne, uz kuru vērsta Baznīcas darbība, un tajā pašā laikā - avots, no kura tā smeļ visu savu spēku" (SC, 10). Leons XIV uzsvēra, ka Baznīcas darbība neaprobežojas tikai ar liturģiju, tomēr visas tās aktivitātes (sludināšana, kalpošana nabadzīgajiem, līdzdalība cilvēciskajās realitātēs) saplūst ar šo "virsotni". Savukārt liturģija atbalsta ticīgos arvien no jauna iegremdējot viņus Kunga Lieldienu noslēpumā, un tādēļ caur Vārda sludināšanu, sakramentu svinēšanu un kopīgu lūgšanu viņi tiek atspirdzināti, iedrošināti un atjaunoti savā ticībā un misijā. Ticīgo dalība liturģiskajā darbībā vienlaikus ir gan "iekšēja", gan "ārēja", - skaidroja pāvests.
Tādā veidā "liturģija katru dienu stiprina tos, kas ir Baznīcā kā svētā templī Kungā" (SC, 2), un veido visiem atvērtu un pretimnākošu kopienu, ko apdzīvo Svētais Gars. Viņš mūs ieved Kristus dzīvē, padara mūs par Viņa Miesu un ir zīme cilvēces vienotībai Kristū. Kā bija teicis pāvests Francisks: "pasaule to vēl nezina, bet visi ir uzaicināti uz Jēra kāzu mielastu" (Apustuliskā vēstule Desiderio desideravi, 5).
Vispārējā audiencē klātesošs bija arī Armēnijas apustuliskās Baznīcas katolikoss Arams I, kurš šajās dienās viesojas Romā. Katolikosa sēdeklis atrodas Libānā.
