Šodien vajadzīgi tādi īsti cilvēki kā Pēteris un Pāvils, nevis supercilvēki
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Šajos svētkos Evaņģēlijā izskan Sīmanim adresētie Jēzus vārdi: “Tu esi Pēteris, un uz šīs klints es celšu savu Baznīcu” (Mt 16, 18). Francisks norādīja, ka vārdam “Pēteris” ir vairākas nozīmes: tas var nozīmēt klinti, akmeni vai vienkāršu oli. Patiešām, ja pievēršam uzmanību Pētera dzīvei, tad varam saskatīt kaut ko no visiem trim šī vārda aspektiem.
Pēteris ir klints. Daudzos gadījumos viņš ir stiprs un nelokāms, dabisks un nesavtīgs. Viņš atstāj visu, lai sekotu Jēzum, atzīst Viņu par Kristu – dzīvā Dieva Dēlu, metas jūrā, lai ātri dotos pie Kristus. Pēc tam drosmīgi un atklāti sludina Jēzu svētnīcā, pat ja gan pirms, gan arī pēc tam tiek arestēts un šaustīts. Tradīcija vēstī arī par viņa nelokāmību moceklības priekšā, kas notika tieši tur, kur tagad atrodas Svētā Pētera bazilika. Pēteris ir klints – uzsvēra pāvests.
Turpinājumā Svētais tēvs norādīja, ka Pēteris ir arī akmens, kas ir piemērots citu atbalstīšanai. Tas ir akmens, kas, balstīts uz Kristus, kalpo kā atbalsts brāļiem Baznīcas celšanai. Arī to mēs redzam svētā Pētera dzīvē. Viņš atbild Kristus aicinājumam kopā ar Andreju un viņa brāļiem Jēkabu un Jāni. Viņš apliecina apustuļu gribu sekot Kungam, parūpējas par cietēju, iedrošina citus sludināt Evaņģēliju. Viņš ir “akmens”, tas ir, uzticams atbalsts visai kopienai.
Taču Pēteris reizē ir arī olis vai vienkāršs akmentiņš. Nereti parādās arī viņa niecīgums. Dažreiz viņš nesaprot, ko Jēzus dara. Brīdī, kad Jēzu arestē, Pēteris nobīstas un noliedz savu Mācītāju. Pēc tam viņš to nožēlo un lej rūgtas asaras, tomēr stāvēt zem krusta viņam nepietiek drosmes. Viņš kopā ar citiem ieslēdzas Pēdējo Vakariņu namā, jo baidās, ka varētu tikt sagūstīts. Antiohijā viņš jūtas neērti kopā ar kristietību pieņēmušajiem pagāniem, un Pāvils viņam to pārmet un aicina viņu būt konsekventam. Visbeidzot, saskaņā ar Quo vadis tradīciju, Pēteris mēģina bēgt no moceklības, bet ceļā satiek Jēzu un atgūst drosmi doties atpakaļ.
Tas viss ir Pēterī – teica pāvests. Klints stiprums, akmens uzticamība un vienkārša akmentiņa niecīgums. Viņš nav supercilvēks. Viņš ir tāds pats cilvēks kā mēs, kurš, būdams nepilnīgs, ar plašu sirdi saka Jēzum “jā”. Tieši tādā veidā gan viņā, gan arī Pāvilā un visos svētajos atklājas tas, ka mūs stiprus dara Dievs ar savu žēlastību, ka Viņš mūs vieno savā mīlestībā un ka Viņš mums piedod savā žēlsirdībā. Caur šo patiesi cilvēcisko aspektu Gars veido Baznīcu. Pēteris un Pāvils bija īsti cilvēki, un mums šajos laikos vairāk nekā jebkad agrāk ir vajadzīgi īsti cilvēki.
Uzrunas noslēgumā pāvests aicināja mūs ieskatīties sevī un uzdot sev dažus jautājumus, kas attiecas uz klinti, akmeni un oļiem: Runājot par klinti: Vai mūsos ir degsme un dedzība attiecībā uz Kungu un Viņa Evaņģēliju, vai arī – kaut kas viegli drūpošs? Domājot par akmeni, Francisks aicināja pajautāt: Vai mēs esam nevis klupšanas akmeņi, bet Baznīcas stūrakmeņi, kas kalpo tās celtniecībai? Vai mēs darbojamies vienotības labā, vai interesējamies par citiem, īpaši par vājākajiem? Visbeidzot, kas attiecas uz oļiem jeb maziem akmentiņiem, Svētais tēvs jautāja: Vai mēs vājuma brīžos uzticamies Kungam, kurš dara varenas lietas ar tiem, kuri ir pazemīgi un vaļsirdīgi? Pāvests novēlēja, lai Jaunava Marija, Apustuļu Karaliene, mums palīdz atdarināt svēto Pētera un Pāvila spēku, nesavtību un pazemību.
