Dievs savā taisnīgumā nevis mūs soda, bet glābj
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Komentējot Kunga Jēzus kristīšanas svētkiem veltīto Evaņģēlija fragmentu, Svētais tēvs norādīja, ka Jordānas upes krastos Jēzus atklāja savas misijas jēgu. Viņa misija ir dievišķā taisnīguma piepildīšana, glābjot grēciniekus.
Jēzus pēc apslēptās dzīves Nācaretē pirmo reiz parādās publiski, lai saņemtu no Jāņa Kristību. Pāvests paskaidroja, ka tas bija grēku nožēlas un atgriešanās rits. Ļaudis gāja kristīties “ar kailu dvēseli un kailām kājām”, tas ir, “pazemīgi un ar transparentu sirdi”. Pūlis ir pārsteigts, kad ierauga Jēzu, nostājamies grēcinieku rindā. Viņš, Dieva Svētais, Dieva Dēls, kurš ir bez grēka, iet kristīties. Uz jautājumu, kāpēc Jēzus to dara, atbildi sniedz Viņš pats: “Ļauj tagad, jo tā mums pienākas izpildīt visu, kas ir taisnīgi”.
Ko nozīmē “izpildīt visu, kas ir taisnīgi”? – turpinājumā jautāja pāvests. Viņš paskaidroja, ka Jēzus, ļaujot sevi kristīt, mums atklāj, ko nozīmē, ka Dievs ir taisnīgs. Mums par to bieži vien ir sašaurināta izpratne. Mēs domājam, ka tas, kurš dara ļaunu, saņem par to no Dieva sodu. Taču Dieva taisnība, kā to māca Svētie Raksti, ir daudz lielāka. Viņa mērķis nav vainīgā notiesāšana, bet – glābšana, piecelšana un attaisnošana. Tas ir taisnīgums, kas izriet no mīlestības. Dievs ir līdzjūtīgs un žēlsirdīgs. Viņš ir “Tēvs, kurš ļaujas aizkustinājumam, kad mēs esam ļaunuma nospiesti un krītam zem savu grēku un vājumu smaguma”. Viņš grib mūs atbrīvot no ļaunuma slazdiem.
Jordānas upes krastos Jēzus mums atklāj, kāda ir Viņa misija, un proti: “Viņš ir atnācis, lai izpildītu dievišķo taisnību, kas pastāv grēcinieku glābšanā”. Viņš nokāpa Jordānas upes ūdeņos un uzņēmās uz saviem pleciem visas pasaules grēkus, lai mūs glābtu, nevis ļautu mums noslīkt. Tādējādi Viņš mums atklāj, ka Dieva taisnīgums pastāv žēlsirdībā, kas glābj. “Nebaidīsimies domāt, ka Dievs ir žēlsirdība, un Dievs ir žēlsirdība”, sacīja pāvests, “jo Viņa taisnīgums ir tieši žēlsirdība, kas glābj. Tā ir mīlestība, kas dalās mūsu cilvēciskajā stāvoklī, kļūst tuva, jūt līdzi mūsu sāpēm, ienāk mūsu tumsā, lai nestu mums gaismu”.
Pēc tam Francisks citēja fragmentu no 2008. gada 13. janvārī, Kunga Jēzus kristīšanas svētkos, Benedikta XVI teiktās homīlijas: “Dievs gribēja mūs izglābt, pats nokāpjot nāves dzelmē, lai katrs cilvēks, pat tāds, kurš ir tik zemu kritis, ka vairs neredz debesis, varētu atrast Dieva roku, kurai pieķerties, un izietu no tumsas gaismā, kurai viņš tika radīts”.
Francisks aicināja ticīgos būt tikpat taisnīgiem kā Jēzus arī savās savstarpējās attiecībās – nevis bargiem, kā tie, kuri tiesā un notiesā, iedalot cilvēkus labajos un ļaunajos, bet izturēties pret citiem žēlsirdīgi, kā izturas tie, kuri pieņem savus brāļus un māsas, un dalās viņu ievainojumos un trauslumā, lai viņus atkal pieceltu. Svētais tēvs mudināja nest citam cita jūgu, raudzīties uz citiem ar līdzjūtību, palīdzēt cits citam, nevis dalīt jeb šķelt un iznīcināt, bet dalīties.
Pēc lūgšanas “Kunga eņģelis” pāvests kārtējo reizi mudināja atcerēties un paturēt prātā to dienu, kad saņēmām Kristības sakramentu, un katru gadu to svinēt, jo tā ir jauna piedzimšana, ticības gadskārta.
