Atdosim savas kļūdas Dieva žēlsirdībai

Svētdienas, 26. oktobra, pusdienlaikā pāvests, uzrunājot Svētā Pētera laukumā uz lūgšanu “Kunga eņģelis” sapulcējušos ticīgos, aicināja viņus un mūs visus atzīt, ka mums ir vajadzīga Dieva žēlsirdība.

Jānis Evertovskis – Vatikāns

Parastā liturģiskā laika 30. svētdienā Leons XIV komentēja Lūkasa evaņģēlija fragmentu par farizeju un muitnieku, kuri iegāja dievnamā lūgt Dievu (sal. Lk 18,9-14). Viņš sacīja:

«Pirmais lepojas ar garu nopelnu sarakstu. Viņš veic daudzus labus darbus un tādēļ jūtas pārāks par citiem un tos nicina. Viņš stāv ar paceltu galvu. Viņa attieksme ir acīmredzami augstprātīga: tā atspoguļo stingru likuma ievērošanu, taču reizē mīlestības trūkumu, tā ir balstīta uz “dot” un “saņemt”, parādiem un kredītiem, bez žēlsirdības.

Arī muitnieks lūdzas, taču pavisam citādāk. Viņam ir daudz kā, par ko lūgt piedošanu: viņš ir Romas impērijas algots nodokļu iekasētājs un strādā ar līgumu, kas ļauj viņam spekulēt ar ienākumiem uz savu tautiešu rēķina. Tomēr līdzības beigās Jēzus mums saka, ka no abiem tieši viņš ir tas, kurš dodas mājās “attaisnots”, tas ir, piedots un atjaunots pēc satikšanās ar Dievu. Kāpēc?

Pirmām kārtām, muitnieks ir pietiekami drosmīgs un pazemīgs, lai stātos Dieva priekšā. Viņš neieslēdzas savā pasaulē, nekrīt mazdūšībā par ļaunumu, ko ir pastrādājis. Viņš pamet vietas, kur no viņa baidās, kur viņš ir drošībā, kur viņu aizsargā vara, ko viņš izmanto pār citiem. Viņš ierodas svētnīcā viens pats, bez pavadoņiem, pat ja tas nozīmē skarbus skatienus un asus spriedumus, pa gabalu ar noliektu galvu stājas Dieva priekšā un saka dažus vārdus: “Dievs, apžēlojies par mani, grēcinieku!” (13. p.).

Jēzus mums tādējādi sniedz spēcīgu vēstījumu: mēs izglābjamies ne jau rādot savus nopelnus, ne arī slēpjot savas kļūdas, bet gan godīgi nostājoties Dieva, sevis un citu priekšā tādi, kādi esam, lūdzot piedošanu un uzticot sevi Kunga žēlastībai.

Komentējot šo epizodi, svētais Augustīns salīdzina farizeju ar slimnieku, kurš no kauna un lepnuma slēpj savas brūces no ārsta, un muitnieku ar tādu slimnieku, kurš ar pazemību un gudrību parāda savas brūces ārstam, lai cik neglītas tās arī būtu, un lūdz palīdzību. Un viņš secina: “Nav brīnums [...], ka šis muitnieks, kurš nekaunējās parādīt savu slimo vietu, aizgāja [...] izdziedināts” (Sermo 351,1).

Dārgie brāļi un māsas, arī mēs darīsim tāpat. Nebīsimies atzīt savas kļūdas, atklāt tās, uzņemoties atbildību par tām un uzticot tās Dieva žēlsirdībai. Tādējādi mūsos un ap mums varēs augt Viņa Valstība, kas pieder nevis augstprātīgajiem, bet pazemīgajiem, un kas tiek kultivēta lūgšanā un dzīvē caur godīgumu, piedošanu un pateicību.

Lūgsim Mariju, kas ir svētuma paraugs, palīdzēt mums augt šajos tikumos.»

27 oktobris 2025, 09:24

L’Angelus è una preghiera recitata in ricordo del Mistero perenne dell’Incarnazione tre volte al giorno: alle 6 della mattina, a mezzogiorno e alla sera verso le 18, momento nel quale viene suonata la campana dell’Angelus. Il nome Angelus deriva dal primo versetto della preghiera – Angelus Domini nuntiavit Mariae – che consiste nella lettura breve di tre semplici testi che vertono sull’Incarnazione di Gesù Cristo e la recita di tre Ave Maria. Questa preghiera è recitata dal Papa a Piazza San Pietro a mezzogiorno la domenica e nelle Solennità. Prima della recita dell’Angelus, il Pontefice tiene anche un breve discorso prendendo spunto dalle Letture del giorno. Seguono i saluti ai pellegrini.
Dalla Pasqua fino a Pentecoste, al posto dell’Angelus viene recitato il Regina Coeli, che è una preghiera in ricordo della Risurrezione di Gesù Cristo, al termine della quale viene recitato il Gloria per tre volte.

Pēdējie 'Kunga eņģelis'

Lasīt visu >