Meklēt

Pāvests: Svētais Gars atver Baznīcas un mūsu sirds durvis

Vasarsvētkos, 24. maijā, pirms Lieldienu laikā skaitītās lūgšanas "Debesu Karaliene" pāvests Leons XIV aicināja pārdomāt par Svētā Gara dāvanām, kas tiek izlietas Baznīcā kā gaismas un spēka avots, pavadot ticīgos visās dzīves situācijās.

Silvija Krivteža - Vatikāns

Pāvesta uzrunas centrālais tēls bija Svētais Gars, kas atver durvis. Viņš salīdzināja evaņģēlisko liecību par Pēdējo vakariņu nama durvīm, kas bailēs no jūdiem bija aizslēgtas ( 20,19), ar stāstu no Apustuļu darbu grāmatas, kur Dieva Gars nolaižas kā "brāzmains vējš" (Apd 2,2), atverot durvis un mudinot mācekļus iet un sludināt Labo Vēsti par augšāmcēlušos Kristu. Romas bīskaps izcēla trīs galvenās durvis, ko atver Svētais Gars, no kurām pirmās ved uz Dievu, kas atklāts Jēzū Kristū. Ar Svētā Gara dāvanu cilvēks iegūst patiesu ticību un Svēto Rakstu izpratni.

«Svētais Gars palīdz mums personīgi piedzīvot kopību ar Dievu, sastapt Viņu Jēzū, atpazīt Viņu sevī un atklāt Viņa klātbūtnes zīmes savā ikdienas dzīvē.»

Otrās durvis ir Augšistabas, tas ir, Baznīcas durvis. Bez Gara liesmas Baznīca neizbēgami kļūst par baiļu ķīlnieci mūsdienu izaicinājumu priekšā, tā noslēdzas sevī un zaudē spēju iesaistīties dialogā ar pasauli, kurā notiek straujas pārmaiņas. Dieva Gars atver Baznīcas durvis, padarot to atvērtu un viesmīlīgu visiem, arī tiem, kas ir tālu no Dieva un zaudējuši dzīvesprieku. Pāvests citēja sava priekšgājēja vārdus:

«Kā atgādina pāvests Francisks, mēs esam aicināti būt par 'Baznīcu, kas svētī un iedrošina, par Baznīcu ar durvīm, kas atvērtas visiem'.»

Pēc pāvesta Leona XIV teiktā, trešās durvis ir ieeja cilvēka iekšējā pasaulē. Svētais Gars atver mūsu sirdis, palīdzot pārvarēt egoismu, aizspriedumus un neuzticēšanos:

«Tur, kur mājo Kunga Gars, starp cilvēkiem, kopienām un tautām dzimst brālība; visi sāk runāt vienā mīlestības valodā, kas vieno un ienes harmoniju atšķirībās.»

Leons XIV aicināja ticīgos nepārtraukti piesaukt Svēto Garu, lai spētu atvērt aizslēgtās durvis, no jauna atklāt Dieva tēvišķo mīlestību, celt Baznīcu kā kopīgas mājas un veidot pasauli, kurā starp tautām valda harmonija un miers.

«Tāpat kā pirmie mācekļi, arī mēs paļausimies uz Vissvētākās Jaunavas Marijas, Svētā Gara mājvietas un Baznīcas Mātes, aizlūgumu,» aicināja pāvests.

25 maijs 2026, 12:30

Antifona Regina Coeli (vai Regina Caeli) ir viena no četrām mariāniskajām antifonām (pārējās ir Alma Redemptoris Mater, Ave Regina Coelorum un Salve Regina).
1742. gadā pāvests Benedikts XIV noteica, lai Lieldienu laikā tā, stāvot kājās, tiktu skaitīta lūgšanas “Kunga eņģelis” vietā, kā uzvaras pār nāvi apliecinājumu. Šo lūgšanu skaita no Lieldienu svētdienas līdz Vasarsvētkiem.
Šī antifona, līdzīgi kā “Kunga eņģelis”, tiek skaitīta trīs reizes dienā: rītā, pusdienlaikā un vakarā, tādā veidā veltot dienu Dievam un Marijai.
Šī senā antifona, saskaņā ar tautas dievbījību, varēja rasties VI vai X gadsimtā. Dokumentos tā pieminēta XIII gadsimta pirmajā pusē, kad tika ietverta franciskāņu breviārā. Lūgšana sastāv no četriem īsiem teikumiem, no kuriem katrs noslēdzas ar Alleluja. Tā ir lūgšana, ar kuru ticīgie vēršas pie Jaunavas Marijas, Debesu Karalienes, lai kopā ar viņu priecātos par Kristus augšāmcelšanos.
2015. gada 6. aprīlī, nākamajā dienā pēc Lieldienām, apcerē pirms lūgšanas Regina Coeli pāvests Francisks skaidroja, kādai ir jābūt mūsu sirds nostājai šīs lūgšanas laikā:
“... mēs vēršamies pie Marijas, aicinot viņu priecāties, jo Tas, ko viņa nesa savā klēpī, ir augšāmcēlies, kā bija apsolījis, un mēs paļaujamies Viņa aizbildniecībai. Patiesībā mūsu prieks ir Marijas prieka atspulgs, jo viņa ir tā, kas ar ticību sargāja un sargā Jēzus noslēpumu. Skaitīsim šo lūgšanu ar bērna sirdi, kuri ir laimīgi, jo viņu Māte ir laimīga”.

Pēdējie 'Kunga eņģelis'

Lasīt visu >